Skip to content

Kurts Vonnegūts – Čempionu brokastis jeb Ardievu, melnā pirmdiena!

augusts 12, 2012

Vienmēr esmu bijis liels satīras – jo īpaši sociālās satīras – cienītājs. Grūti pateikt, kālab mani tā aizķer seriāli, filmas, grāmatas, kas smalki un asi izņirgā cilvēku dzīvesveidu un uz zemes pieņemtās normas. Tā kā rakstnieks Kurts Vonnegūts šajā laukā ir guvis lielu atzinību un daudzviet jauktas atsauksmes, man bija jo interesantāk pašam ķerties klāt viņa darbiem.
Dēļ dzirdētā un lasītā par Vonnegūta īpatnējo stilu un izaicinošo saturu, cerības uz manu pirmo rakstnieka grāmatu “Čempionu brokastis” bija patiešām augstas. Lieki piebilst, ka grāmata tās pārliecinoši attaisnoja.

Kā autors stāsta priekšvārdā (kas pats par sevi ir baudāms un literāri vērtīgs teksts), “Čempionu brokastis” ir viņa dāvana sev piecdesmit gadu dzimšanas dienā. Viņš komentē, ka šī grāmata, līdzīgi kā visas viņa citas, pašam šķebinot: Man domāt, es vienkārši pūlos iztīrīt smadzenes, izmēzt atkritumus, kas tur sakrājušies, – pakaļu caurumus, karogus, biksītes. Taču lasot secināju, ka šie Vonnegūta prāta atkritumi ir tik labi pasniegti, ka rezultātā kļūst skaistāki un patīkamāki nekā viena otra rakstnieka “tīri prāta augļi”. Rakstnieks pats velta augšminētos un citus kritiskus vārdus savai grāmatai, necenšoties to izcelt kā ko īpašu – tomēr reizē piesaka savu stilu un, pārsteidzošā kārtā, tieši vairo manas simpātijas.

Romānam iesākoties, lasītāju iepazīstina ar diviem vadošajiem tēliem – Kilgoru Trautu, fantastikas lubeņu rakstnieku, un Dveinu Hūveru, automašīnu tirgotāju. Seko šokējoša ievaddaļa – tiešs, smieklīgs un izkopts cinisms pret ASV himnu, karogu un vēsturi. Novārtā Vonnegūts neatstāj arī citas valstis un ideoloģijas, uzjautrinoši apspēlējot dažādu cilvēku un dzīvesveidu absurdus kopumā. (Šis rakstības veids diezgan acīmredzami iedvesmojis ne vienu vien izcilu rakstnieku pēc Vonnegūta – kā piemēru var ņemt Duglasu Adamsu, kura slaveno Hitchhiker’s Guide arī smieklu pavadībā lasīju un pirms gada recenzēju).
Pamīšus tam, sižetiskā līnija grāmatā ne brīdi netiek aizmirsta un virzās uz priekšu. Dveins Hūvers tiek iepazīstināts kā vecs pontiaku tirgotājs, kas lēnām jūk prātā, un Kilgors Trauts – kā īpaši vāju romānu, ko iespējams veikalos atrast blakus pornožurnāliem, autors. Lai arī tā, Kilgoram atrodas sava auditorija – viņš pat tiek uzaicināts uz mākslas festivālu, kurš galu galā izvēršas liktenīgs.
Lai arī rakstnieka humoristiskie zīmējumi un biežās atkāpes brīžiem zaga uzmanību no sižeta, tas bija viegli uztverams; notikumi un iestarpinājumi pat paspilgtināja viens otru. “Čempionu brokastis” es nesauktu par tīru stila literatūru, kurā vienīgie akcenti un nozīme ir formai, izteikšanās veidam – pietiekami pārdomāts bija arī pats stāsts un tēli. Tomēr sniegt īpaši plašu sižeta atstāstu man neprasās, jo, par spīti lakoniskajai formai, notikumi ir grūti izvelkami no konteksta un vērtību iegūst tieši savienojumā ar Vonnegūta izteiksmi, balsi.

Man jāsaka paldies apgādam Zvaigzne ABC par šī un otra Vonnegūta darba “Kaķa šūpulis” pārizdošanu tieši tagad – viņa grāmatām vajadzīgs piemērots laiks un apstākļi, un man šis bija īstais brīdis. Kas zina, kā es to novērtētu, lasīdams pāris gadus ātrāk vai vēlāk. Tādēļ iesaku īpaši jauniešiem – šāda literatūra ir izcila, lai izkoptu humora izjūtu un caur smalku kritiku pavērotu to, kas līdz šim šķitis pašsaprotams un loģisks.

Advertisements

Jusi Adlers-Olsens – Sieviete Būrī

februāris 26, 2012

Nosacīts turpinājums jau iesildītajai Skandināvijas detektīvromānu kategorijai. J. Olsens – trešais no ietekmīgajiem laikmeta žanra pionieriem, kurš ar šokējošo romānu Sieviete būrī nu ir iekarojis arī Latvijas tirgu un nostiprinājis manī izsalkumu pēc turpinājumiem. Iedalīju šo darbu tajā pašā ” Jauno skandināvu krimiķu” grozā, tomēr, pēc manām domām, šis ir nenoliedzami patstāvīgs, individuāls un atšķirīgs romāns, pat ņemot vērā jūtamo ietekmi no pārējiem.

Nedaudz par (dāņu) kultūru kopumā:
jo vairāk ārzemju literatūras izlasu, jo vairāk secinu, cik absurdi liela priekšstata daļa ne tikai par autoru, bet arī par tā tautību/valsti man rodas tīri no daiļliteratūras. Pie tam, grāmatas nebūt nav vienīgais, kas tur šādu atbildību un stāstījumu – to dara praktiski jebkurš radošais darbs. Kaut gan apzinos, ka balstīties uz grāmatām, jo īpaši kriminālromāniem, spriežot par tik plašu kopienu, nav gluži adekvāti, gribot negribot savu redzējumu tās veido.
Dāņu kultūra manā redzeslokā ir nonākusi samērā nesen, tomēr starp jau redzētām Larsa fon Trīra filmām un Sievieti būrī uz daudzo atšķirību fona ir stingra saikne, proti, nemainīgi tumša gaisotne un šokējoši spēcīga spriedze. Interesanti, ka Trīrs pat kādā intervijā izteicās, ka Dāniju uzskata par tumšu zemi kopumā, taču, protams, viennozīmīgi piekrist nevaru – tas būtu nepiedodams vispārinājums.
Katrā ziņā, piekrītu grāmatas autora teiktajam – trillera žanrs literatūrā ir viens no precīzākajiem instrumentiem, ar ko attēlot skaidru sabiedrības bildi.

Kliedzoša tumsa, spiediens, bailes, bezpalīdzība – šie elementi ir izceļami kā galvenie stāsta kopskata noteicēji. Protams, tas viss nav nekas jauns vai līdz šim nepieredzēts – tas ir pamats katram nopietnam trillerim. Tomēr viens faktors, kas man tos padarīja par pakāpi baisākus, ir pielietojums reālā, tiešā vidē – pēc lasīšanas saglabājas biedējoša pārliecība, ka nekas no aprakstītā nav tik neiespējams, lai zaudētu realitātes potenciālu. Manuprāt, tā ir nozīmīga īpatnība trilleros – šermuļus visvairāk uzdzen tas, kas vistuvāk patiesībai / visiespējamākais.

Sižeta uzbūvē izmantots zināmais paņēmiens ar divām paralēlām līnijām, kas pakāpeniski saiet vienā. Pirmajā no tām strādā kriminālpolicijas izmeklētājs Karls Merks, depresijas mocīts, īgns pusmūža vīrietis, kurš nupat teju zaudējis dzīvību apšaudē, kas viņa kolēģiem izrādījās liktenīga. Līdzīgi kā Atriebes dievietē Harijs Hols, arī viņš tiek izolēts no apkārtējiem un iecelts par jaunizveidotās nodaļas Q vienīgo darbinieku. Q nodaļas uzdevums ir izmeklēt noziegumus, uz kuriem, tā teikt, gadu gaitā nosēdies jau pamatīgs putekļu slānis. Un, protams, neitralizēt Karla ietekmi uz policijas darbu, kas, jāteic, nebūt neizdodas. Otrajā līnijā, piecus gadus agrāk, ievērojama un veiksmīga politiķe Merēte Lingorda tiek nolaupīta mistiskos apstākļos; izmeklēšanai nonākot tuvāk nozieguma atrisinājumam, Merks saprot, ka darīšana ir ar neaptverami ekstrēmu gadījumu…

Viena no kopīgajām iezīmēm ar klasiskajiem žanra piemēriem bija vadošā tēla attiecības ar palīgu. Šī līnija arī bija tas, kas grāmatai deva nepieciešamo krāsainības, humora devu – Karla Merka sabiedrotais bija arābu imigrants Asads, viņa šoferis un uzkopējs, tēls ar mīklainu pagātni un humorisku raksturu. Asads ir netradicionāls, spožs tēls, kas romānā uzņēmās daudz pienākumu un palīdzēja risināt izmeklēšanas gaitu ar savām īpatnējajām metodēm. Noteikti pieminēšanas vērta detaļa, jo kontrastēja ar visu citu aprakstīto un atdzīvināja stāstu.

Arī šoreiz pieejamā informācija Jusi Adlera Olsena mājaslapā man daudz izskaidroja par grāmatas veidošanu. Olsens ir no tiem, kas daiļradē pārliecinošo detaļu iegūšanu nodrošina tieši ar personīgo pieredzi. Autora tēvs ir bijis psihiatrs, un Olsens ir vairākus bērnības/jaunības gadus pavadījis psihiatriskajās slimnīcās, kā arī vēlāk studējis medicīnu. Tas devis nepieciešamās zināšanas cilvēka psiholoģiskās reakcijas, uzvedības u.tml. precīzajiem aprakstiem. Tādēļ rakstnieks ir pietiekami kompetents pārstāvētajās tēmās, lai izvairītos no diletantisma vai nepārliecības.

Domāju, ka nebūs viegli atrast mūsdienīgās kriminālliteratūras cienītāju, kas vērtē zemu J. Olsena sniegumu. Patiesi iesaku!

Paldies par grāmatu izdevējiem, apgādam “Zvaigzne ABC”!

Jū Nesbē – Atriebes dieviete

janvāris 29, 2012

Jau kopš 19. gadsimta beigām/20. gadsimta sākuma, kad kriminālromāna žanrs sāka iegūt milzu popularitāti sabiedrības vidū, rakstnieki no visas pasaules ir centušies ne tikai atdarināt sākotnējos meistarus, bet arī eksperimentāli veidot jaunas lasītāju uzmanības iekarošanas metodes. Šī mode nav mirusi līdz pat mūsdienām –  nerimstošs pieprasījums, plaša auditorija un daudz centīgu, radošu darba roku joprojām novērojams visā literārajā vidē. Un, lai arī pa šiem gadiem bijusi ne viena vien sensācija šajā lauciņā, ir ārkārtīgi fascinējoši piedzīvot fenomenālos darbus no jaunās 21. gadsimta kriminālžanra ēras aizsācējiem – Skandināvu tautu rakstniekiem.

Īstenībā, man ir grūti iedomāties, kādi varētu būt noteicošie faktori tam, ka vairāki rakstnieki no savstarpējām kaimiņvalstīm aptuveni vienā laikā sāka laist klajā modernus augstas kvalitātes kriminālromānus. Man ir grūti pateikt, kas tieši šāda veida romānos kalpo par galveno valdzinājumu un atšķir no citiem senākiem vai nesenākiem žanra pārstāvjiem – iespējams, tas ir aktualitātes un modernās vides radītais šarms. Tomēr no tādas grāmatas kā Atriebes dieviete es jutu tādu svaigumu, ka līdzās pat neprasās nekādas īpaši revolucionāri ekstrēmas metodes jaunu garšu radīšanai.

Romāna vadošais tēls ir policijas inspektors Harijs Hols, pieredzējis policists pusmūža vecumā, ciniķis ar apkārtējo acīs nepopulāru raksturu un tieksmi uz alkoholismu. Harijs kalpo par daļēju pierādījumu teorijai, ka labākie policisti bieži vien ir neglīti vai nepatīkami cilvēki.
Kad kādā Oslo bankā īpaši nevainojamu zādzību ar letālu iznākumu bankas darbiniecei veic kāds precīzs noziedznieks, lietas izmeklēšanu uzņemas Smago noziegumu nodaļa. Hols tiek nosacīti atdalīts un iegūst pārinieci – leģendāra policista meitu Beāti Lennu, kas savukārt kalpo kā pierādījums, ka lieliski policisti ne vienmēr ir tik nepatīkami.
Kopā viņi izmanto katrs savus talantus, lai šķetinātu slepkavību lietas, kas skaitliski pieaug gandrīz nemitīgi, un brīžiem izmanto arī netradicionālākas metodes pret noziegumiem, kas sāk skart pat viņu personīgās dzīves.

Jū Nesbē oficiālajā mājaslapā atrodams daudz interesantas informācijas par visiem autora darbiem, arī šo. Rakstnieka komentāri un intervija man palīdzēja saprast ne tikai to, kā stāsts ir tik smalki un precīzi samezglots, bet arī to, kā viņš saturu veidoja tik ticami un neapšaubāmi. Romāna rakstīšanas laikā Nesbē intervēja banku aplaupītājus un izmantoja katru novērojamo detaļu kā stāsta gabaliņu, šajā ziņā atstājot diezgan maz vietas tīrai fikcijai bez pamata. Piemēram, dzīvoklis, kurā tiek veikta viena no slepkavībām, ir aprakstīts identiski pēc viņa kaimiņa dzīvokļa izskata. Tādēļ, lai arī lielākais fokusa punkts bija uz notikumu pagriezieniem un risināšanos, autors ar lielu precizitāti piegāja arī nebūtiskākiem sīkumiem, veidojot romānu ne kā nerealistisku izdomas augli ar daudziem caurumiem, bet gan kā pamatotu, sakārtotu stāstījumu, kas ar visu straujo dinamiku un nelielo haosu tāpat saglabāja jēgu.

Es personīgi ļoti augstu vērtēju literatūru, kurā cilvēka psiholoģiskā reakcija un lēmumi ir plaši apspēlēti un ir pamatā notikumiem. Tā ir viena no īpašībām, kas reizēm trūkst gan kino, gan literatūrā – stāsti ar galēji ļauniem vai labiem tēliem, stāsti, kuros varoņu rīcības pamatā ir nevis loģiska, dabīga reakcija uz apstākļiem, bet autora vēlme “tam tā vienkārši būt”, bieži līdz ar to zaudē lielu daļu vērtības, pat ja pārējais ir labi atveidots. Tādēļ, lasot, piemēram, Aleksandras Mariņinas vai Dostojevska, vai citu psiholoģijā izglītotu rakstnieku grāmatas, daļa no patīkamā ir paskatīties uz cilvēka dabu no malas un izdarīt secinājumus, daļēji izdzīvojot epizodes, kurās varonis nonāk problemātisku izvēļu priekšā. Jū Nesbē nepavisam šajā ziņā nebija paviršs un realitātes sajūtu nezaudēja dēļ kāda loģikas trūkuma. Tieši otrādi – viņu varu ierindot pie rakstniekiem, kas ne tikai spēj veidot aizraujošu sižetu un notikumus, bet arī iesaistīt daudzas vērtības, kas vēl ilgi pēc izlasīšanas atsaucas atmiņā pie kādas dzīves situācijas.

Par atmosfēras veidošanas metodēm – ievēroju arī pēdējā laika literatūrā daudz redzamu mistikas ievīšanas paņēmienu, proti, iestarpinājumus ar kāda vārdā nenosaukta, šķietami maniakāla ģēnija-ļaunā tēla filozofiskajām pārdomām par kaut ko eksistenciālu. Tas rada ne tikai noskaņu, bet arī dod ieskatu noziedznieka iekšējā pasaulē un attēlo viņa domu gājienu. Šāda stila odziņas patiesi labā krimiķī, manuprāt, nekad neizpaliks.

Atriebes dieviete ir ceturtais romāns Harija Hola sērijā, taču, pēc manām domām, lasītājam tīri labi der arī kā pirmais, un viennozīmīgi rada vēlmi tikt klāt pārējiem. Tā kā, gaidu nākamās grāmatas tulkojumus ar nepacietību!

Grāmata izdota 2011. gadā, Raitas Kozlovskas tulkojums. Paldies izdevējiem, apgādam “Zvaigzne ABC”, par grāmatu!

Urzula Poznanski – Erebos

janvāris 3, 2012

Atzīstu, ka ideja aprīt vidēji biezu romānu bez atelpas brīžiem pa vienu nakti mani pārāk nevaldzina – pat tādas necilvēcīgi ieraujošas grāmatas kā Millennium sērijas fenomenus sadalīju vismaz pa divām dienām. Tādējādi prātam ir iespēja pamatīgāk apstrādāt saņemto informāciju un labāk ienirt slānī, kas sniedzas dziļāk par virspusīgiem rakstītajiem notikumiem.
Tomēr nepieciešams īpaši spēcīgs raksturs, lai pie tāda trillera kā Erebos tā vienkārši apstātos un padomātu. Šoreiz es kampu tekstu uz priekšu absolūtā azarta un alkatības stāvoklī, prātā pat īsti neapzinādams faktu, ka grāmata kādreiz arī beigsies.

Sižeta ieskats anotācijveidā:
Romānā stāstīts par kādas Londonas vidusskolas audzēkņiem. Galvenais tēls ir Niks Denmors, 16 gadus vecs skolēns, attēlots kā vidējs jaunietis, kas ar prieku spēlē basketbolu, klausās mūziku u.tml. Skolā viņu nepamet sajūta, ka apkārtējiem ir kas slēpjams, viņš mana, ka citi no rokas rokā nodod kādu paciņu un to saņēmušie radikāli mainās – neizguļas, kļūst sociāli neaktīvi, pat sāk neapmeklēt skolu. Pienāk brīdis, kad arī līdz viņam nonāk paciņa ar disku, uz kura rakstīts “EREBOS” – tā izrādās datorspēle, kura gan Niku, gan viņa līdzbiedrus ar drakonisku noteikumu palīdzību ieslēdz savā varā un sāk ar tiem manipulēt kā virtuālajā, tā reālajā pasaulē. Erebos jāspēlē vienatnē un par to nedrīkst ar citiem runāt (pamatīga līdzība ar Palanjuka “Cīņas klubu”), pretējā gadījumā tu tiec no spēles izslēgts uz mūžu. Ar laiku tā sāk uzdot arvien neparastākus uzdevumus, un daži ir gatavi spēles dēļ iet daudz tālāk nekā citi.

Jauniešu supertrilleris par ļaunu datorspēli – pēc šāda veida raksturojumiem mans bieži vien bezjēdzīgi skeptiskais domāšanas veids daļēji jau noraksta iespēju, ka tā varētu būt vērtīga vai laba lasāmviela. Ar šo recenziju vēlos nodrošināt, ka citiem tik muļķīga doma neienāktu prātā.

Manuprāt, gan jauniešiem, gan pieaugušajiem, kas dzīvo šajā gadsimtā un vēlas ne tikai labi pavadīt laiku, bet arī ieskatīties virtuālās pasaules spēju nozīmīgumā un potenciālajā ietekmē, EREBOS kalpos par spilgtu, mūsdienīgu piemēru. Katrs ir saskāries ar kārdinājumiem, tādēļ to romānā attēlotajām sekām var labi vilkt paralēles ar personīgo pieredzi.  Grāmata varēs ja ne dot konkrētas atbildes uz jautājumiem par šobrīd aktuālām tēmām, tad vismaz stipri palīdzēt to meklēšanā. Romāns ar intriģējošu stāstījuma veidu demonstrē to, cik viegli manipulējama ir sabiedrība, jo īpaši bērni un jaunieši, ja tikai veic precīzu izpēti ar mūsdienās plaši pieejamiem līdzekļiem. Vidējais cilvēks pavirši atstāj aiz sevis tādu daudzumu informācijas, ka nav jāizmanto pārlieku liela piepūle, lai to iekārdinātu, pavestu un galējā atkarības stāvoklī izmantotu savā labā.

EREBOS man kā lasītājam precīzi un bez aplinkiem parādīja ne tikai datorspēļu, bet jebkuru tamlīdzīgu pakalpojumu veidotāju darbības principus. Pats esmu spēlējis datorspēles un zinu šo sajūtu – sajūtu, ka esi piekļuvis pie neiespējamā, pie tā, par ko var tikai sapņot un ka tev ir iespēja pie tā atgriezties, izdzīvot visu aizraujošo ātri un bez paliekošām sekām.
Taču patiesībā koncepts ir tāds pats, kāds ir kazino un citiem ātriem laimestu veidiem – peļņa uz cilvēka ilūziju, ka, aizbēgot no realitātes, viņu sagaida kaut kas labāks un ka pastāv vienkārši veidi problēmu risināšanai.

Kopsavilkumam – vērtīga un aizraujoša lasāmviela, kas izmanto pārliecinoši spēcīgāko domas prezentēšanas paņēmienu jeb lasītāja izklaidēšanu. Pēc Erebos izlasīšanas, jāatzīst, guvu stipri vairāk ticības arī tādam žanram kā jauniešu literatūra.

Grāmata izdota 2011. gadā, Meldras Bērziņas tulkojums. Paldies izdevējiem, apgādam “Zvaigzne ABC”, par grāmatu!

Fjodors Dostojevskis – Spēlmanis

janvāris 1, 2012

Var teikt, ka ideja ķerties klāt krievu psihologa un prozaiķa Fjodora Dostojevska daiļradei radās mirkļa iespaidā un bez īpaši daudziem pamatojošiem iemesliem, pavirši pārlaižot acis pāris recenzijām un rakstiem.
Sākotnēji gan pievērsos populārajam romānam “Idiots”, un, lai arī joprojām neesmu sakopojis spēkus tā pieveikšanai, tas mani aizvadīja līdz pirmajam svarīgajam secinājumam par Dostojevska darbu lasīšanas vides un apstākļu prasībām – grāmata jālasa viena pati, ne paralēli citām, tai jāvelta pamatīgs daudzums brīva laika un koncentrēšanās. Protams, ar labu literatūru tā ir ļoti bieži, tomēr man piemīt, manuprāt, kaitīga tendence lasīt divas grāmatas vienlaicīgi, kas parasti netraucē pilnvērtīgi uztvert domu un vērtības, tomēr Dostojevska gadījumā izrādījās man nederīgi. Aptuveni 200 lappuses biezo “Spēlmani” izlēmu pamēģināt tikai vēlāk, kā, šķietami, vieglāku variantu. Un nevienu mirkli nenožēloju šo izvēli.

2002. gada “Atēnas” izdevums latviešu valodā, Ārijas Elksnes tulkojums un Māra Sīmansona vāka dizains. Neparasti, bet mūsdienīgais, krāsainais grāmatas paskats man sākotnēji tik maz asociējās ar 19. gadsimta krievu literāta romānu, ka, kaut arī to iepriekš mājās plauktos biju manījis, īsti neievēroju tā saikni ar slavenajiem darbiem “Noziegums un sods”, “Brāļi Karamazovi”, “Idiots” u.c., kurus esmu redzējis vienīgi kā Padomju laikā izdotos ķieģelīšus. Tomēr pēc Spēlmaņa izlasīšanas uzskatu, ka patiesībā tā dizains nebūt nav neatbilstīgs romāna kopējam stilam.

Saturu apskatot, galvenais tēls (I personā), kuru tīri neapzināti visā lasīšanas laikā prātā uzskatīju par Dostojevski pašu, ir skolotājs no Krievijas, kas ierodas Ruletenburgā pie kāda ģenerāļa kā viņa bērnu skolotājs. Darbībā strauji iesaistās vairāki grāmatas varoņi, kas arī ieradušies pie ģenerāļa, un, kā pēcāk tiek paskaidrots, teju visu viesu motīvs ir cerība gūt mantojumu no viņa turīgās, slimās vecmāmiņas. Ģenerāļa un vairāku citu dienas paiet nervozās, bērnišķi mantkārīgās un izsmejoši komiskās gaidās pēc paziņojuma, ka la baboulinka vairs nav starp dzīvajiem un ir testamentā atstājusi viņiem naudu. Baudāmākā satura daļa sākās brīdī, kad vecmāmiņa, vēl tīri sparīga un enerģijas pilna, arī ierodas apciemot ģenerāli, pamatīgi visus iesaistītos šokējot un sākot manās kā lasītāja acīs izpelnīties unikālākā un spožākā romāna tēla titulu.
Tomēr, pirms vēl viņa ir nozagusi centrālo satura uzmanību, grāmatā attēlotas skolotāja un pārējo savstarpējās, diezgan mainīgās un asās attiecības. Protams, kur gan literatūra bez mīlestības – romānā ir ļoti īpatnējs mīlestības atveidojums, kas, tuvojoties beigām, iegūst arvien vairāk haosa un absurditātes esences. Tomēr pieļauju, ka mīlestība šeit ir pat realistiskāka nekā caurmēra literatūrā, rakstnieks, pēc manām domām, ir patiess psiholoģijas un cilvēku attiecību (aprakstu) meistars.

Ņemot vērā grāmatas galvenā tēla vaļasprieku, secinu, ka ne velti jau no sākuma prātā vilku starp viņu un F. Dostojevski paralēles – abi ir aizrautīgi ruletes spēlētāji. Rakstnieki visspilgtāk spēj aprakstīt sev pašiem tuvākas jomas, tādēļ Dostojevska izpildījumā ruletes un azarta principi šeit ir trāpīgi un skaidri atveidoti. Pierādījums ir tēla iekšējie monologi, spriedelējumi par tēmu, kādu Spēlmanī ir ne mazums – tie rada īpašu pievienoto vērtību jau tā smalkajam saturam.

“Es neredzu nekā derdzīga vēlmē laimēt ātrāk un vairāk; man vienmēr likusies ļoti muļķīga pārtikuša, ar pārēšanos sirgstoša morālista doma, kad tas uz kāda spēlmaņa taisnošanos, ka viņš “nespēlējot uz lielu naudu”, atbildējis: jo ļaunāk, tāpēc ka tā ir sīka alkatība. Itin kā sīka alkatība un liela alkatība būtībā nebūtu viens un tas pats. Jautājums ir par proporcionalitāti.”

Patiesībā, galvenā atšķirība, ko romānā saredzēju no citiem autora darbiem, ir tieši atkarīga no viena vienīga faktora – garuma.
Grūtākais posms, lasot Dostojevski, man ir pats sākums, kamēr vēl prāts nav apguvis un sakārtojis visu darbojošo tēlu lomu un, tā teikt, iejuties vidē. Brīdī, kad tas notiek, momentāli darbs kļūst īpaši baudāms un aizraujošs. Tādēļ arī norādīju uz garumu – Spēlmani var saukt par vieglāku ne tikai dēļ komiskās un vietām rotaļīgās valodas, bet arī tādēļ, ka to lasot ir vieglāk ātrāk apgūt tēlus, vidi un nonākt līdz brīdim, kad darbība sāk attīstīties jau citā tempā un veidā (šajā gadījumā – brīdīm, kad iesaistās vecmāmiņa).

Kaut arī “Idiots” priekš manis izrādījās pārāk prasīgs pēc laika un uzmanības, apzinos, ka katrai grāmatai paredzēts savs laiks un ka visu tā sniegto man vēl būs iespēja izbaudīt nākotnē. Tādēļ jūtos apmierināts, ka šis bija mans pirmais izlasītais F. Dostojevska romāns – lielisks, ne pārāk sarežģīts sākums kā tā laika sabiedrības, tā arī rakstnieka stila tuvākā izpētē.

Gabriels Garsija Markess – Atmiņas par manām skumjajām maukām.

Oktobris 27, 2011

Ir grāmatas, pēc kuru nosaukuma, pirmajiem vārdiem, teikumiem vai pat nodaļām ir viegli rast citādu priekšstatu par darba kopainu un sekojošā raksturu. Savā ziņā, augstu vērtēju šādu pārsteiguma raisīšanas burvību un pat uzskatu to pat zināmu literāru vērtību.
Tomēr kolumbiešu Nobela prēmijas laureāta literatūrā Gabriela Garsijas Markesa pēdējais romāns demonstrēja man to, cik baudāma var būt grāmata, kuras pats pirmais teikums jau ietver skaidru, nepārprotamu vēstījumu: “Deviņdesmitajā dzīves gadā es gribēju sev uzdāvināt kvēlu mīlas nakti ar pusaugu jaunavu.”.

Romāna darbība norisinās aptuveni gadu, sākot ar galvenā tēla 90. dzimšanas dienu. Apgalvot, ka teju viss 119 lappusēs notiekošais ir pirmā teikuma domas realizācija un apspēlējums, reizē būtu neaptverama neprecizitāte un reizē – sausi teorētiska patiesība.
Izsmalcināta stāstījuma veidošanas prasme ļauj autoram ieviest darbā īpašu šarmu un tās tēmas, ko nepieredzējušāks stāstnieks spēs apvīt vienīgi ar noklausītām frāzēm un klišejisku tēlainības veidu, Markess aplūko ar apbrīnojamu oriģinalitāti un savās simts lappusēs ar vienkāršu un skaidru, tomēr daiļu stāstījumu ietver vairāk nekā dažs spētu savās 500. Īpaši ievēroju arī šīs grāmatas uzbūves, proti, detaļu un galveno notikumu prasmīgo sabalansējumu – ja daudzos latviešu daiļliteratūras darbos uzmanība zūd no sīkumu pārblīvējuma, turpretim citi atstāj tukšuma sajūtu no aprakstu nepietiekamības, “Atmiņām par manām skumjajām maukām” ir viens no precīzākajiem satura elementu līdzsvarojumiem, kādus man nācies lasīt.

Svarīgi neizlaist tā personīgo un emocionāo sniegumu, kas bija vairāk nekā pievienotā vērtība saturam – tas bija visa teksta dzīvības uzturētājs.
Kā minēju, romānā aprakstītās plašās, daudz apspēlētās tēmas, kā mīlestība un vecums, šeit spēlēja pavisam citu lomu nekā lielā pasaules literatūras masā – tās radīja tādu kā nebijušu emocionālu reakciju. Nedefinējamu, tomēr viennozīmīgi pozitīvu.
Piedevām, šādai daudz ietverošai literatūrai ir interesanta īpašība ar laiku lasītāja acīs mainīties. Esmu pārliecināts, ka ik pa pāris gadiem tās sniegums būs arvien citādāks un man kā lasītājam spēs vēl parādīt daudz tā, ko mans prāts uz doto brīdi vēl nav ievērojis. Šāda plašuma īpašība, pēc manām domām, arī kalpo par vienu no grāmatu kvalitātes kritērijiem.

Daiļdarbs ir labi analizējams un detalizētā tekstā par tā īpatnībām varētu izplesties gari jo gari. Taču, pēc tā radītās garšas un pārdzīvojumu veida, mana izjūta liek vārdiskiem aprakstiem likt punktu. Grāmata demonstrēja grūti atkārtojuma tiešuma un vienkāršības maģiju, tādēļ tā mudina sevi neizķidāt krustu šķērsu.

Beigām neparedzēts grāmatas izdevniecības “Atēna” frāzes lietojums – šī patiešām ir grāmata, pie kuras atgriezties. Uz vēlāku tikšanos, “Atmiņas par manām skumjajām maukām”!

Hāleds Hoseinī – Pūķa ķērājs

augusts 18, 2011

Teikšu atklāti – līdz šim nebiju gana atvērts pret darbiem (literatūru, kino u.c.), kam piemīt šāda veida tematika, proti, sirdi plosošs stāstījuma veids par negatīvu dzīves vidi un veiksmes aizmirstu cilvēku izdzīvošanas centieniem, pastāvot uz domu, ka šņukstēšana par nelaimīgu bērnu smago likteni ir neproduktīva un apziņa vien, ka citur ir grūti, nedzēš nevienu problēmu. Turpmāk šādi nespriedīšu ne par vienu daiļdarbu pirms pienācīgas iepazīšanās un pārliecināšanās, jo “Pūķa ķērājs”, no kura pēc izcilajām atsauksmēm jau tā gaidīju daudz, sniedza vēl daudz vairāk.
Šajā gadījumā runa neiet par problēmu risināšanu, bet gan par acis atverošu, izglītojošu, izjustu un spēcīgu literatūru, kas sniedz spilgtāko ieskatu dzīvesveidā svešā vidē, kādu man pēdējo gadu laikā nācies lasīt.

Stāstīts par afgāņu zēna Amīra dzīves ritējumu, sākot ar bērnību dzimtajā zemē, kura pavadīta kopā ar uzticamāko draugu Hasanu un vienīgo (taču Aganistānā būtisko) šķērsli viņu draudzībai – etnisko atšķirību, beidzot ar tālākajiem dzīves pagriezieniem un apstākļu izmaiņām.
Amīrs un viņa tēvs sabiedrības slāņos kā puštunu pārstāvji iemanto augstāku vietu nekā hazareji (Hasans un viņa tēvs), kuru primārajai lomai teorētiski būtu jābūt tikai kalpošanai. Taču draudzība noteikumiem vai tradīcijām nepakļaujas (klišeja, bet šajā romānā apbrīnojami aizkustinoši un realistiski attēlota). Afganistānā apstākļi un dzīve mainās, kļūst nospiedošāka un pie izmisuma parādās nodevība, uzticības pārbaudījumi, nožēla un nepieciešamība izvēlēties savu ceļu.

Viss saturs piesūcināts ar skaistu, tomēr lieliski uztveramu valodu. Lasot pienāca brīdis, kad secināju, ka stāstījums veidots tik reālistiski, ka automātiski to uztvēru kā īstu notikumu atspoguļojumu un apziņā neienāca tāda doma, ka kaut mazākā romāna daļa varētu būt fikcionāla. To saskatu kā vienu no lielākajām literārajām vērtībām, ko grāmata piedāvāja – autora spēja pasniegt stāstu kā šķietami nepārveidotu realitāti.

Taču, manuprāt, galvenais, par ko autors ir pelnījis visas pasaules “Paldies”, ir tas, ka šis romāns kalpo kā detalizēts ieskats zemē, par kuru lielai mūsu pasaules daļai līdz šim nebija ne mazākās jausmas. “Zeme austrumos, ar musulmaņiem” – šāda veida lakoniskas frāzes bija vienīgās manas zināšanas par Afganistānu, kuras skaistumā un dzīvē daļēji mani ieveda tieši Hoseinī ar savu literatūru. Vērtīgi ne tikai, lai izglītotos un labāk izprastu citas tautas un zemes, bet arī lai spētu novērtēt mūsu tā saucamās krīzes situācijas niecīgumu uz iespējamības fona.

Lasīju apgāda Zvaigzne ABC 2008. gada izdevumu, ar Ulda Sīļa tulkojumu.