Skip to content

Hermanis Hese “Sidharta”

aprīlis 16, 2010

Grāmata ir izdota apgādā “ATĒNA”, 1998., Silvijas Brices tulkojums latviešu valodā, 1998. gads, Māra Rikmane, 1998. Eduarga Paegles makets, Māŗas Sīmansonas vāka dizains, korektore Velta Duka.

Šī laikam iznāk pirmā grāmata, kuras aprakstu iepriekš nepieteicu ne citā rakstā, ne pie sadaļas “Nākamais potenciālais grāmatas apskats”, kā arī šis ir pirmais romāna apskats, kuru es nerakstu tieši blogā: literatūrā mums bija uzdevums izlasīt vienu romānu pēc izvēles un pēc tam par to uzrakstīt.Tā kā ar darbu literatūrā man veicās ļoti labi, izdomāju arī šeit uzrakstīt savu darba saturu.Darba uzbūve ir pietiekami līdzīga maniem iepriekšējiem rakstiem, tikai ar dažām konkrētām atšķirībām.
Tātad, par “Sidhartu” izvēlējos uzrakstīt, jo tas bija viens no pirmajiem romāniem, kas ieinteresēja mani par cittautu filosofiju vēl padziļinātāk un ne tik virspusīgi, kā arī manāmi izmainīja manu domāšanu dažādās jomās un ārkārtīgi iedvesmoja mani. Pēc romāna izlasīšanas sāku lasīt arī par Laodzi pārstāvēto daoismu, Konfūcija grāmatas, kā arī daudz ko citu. Ar filosofiju un tās vēsturi mani pirmo reizi iepazīstināja rakstnieks J.Gorders, bet Hermanis Hese mudināja manī vēlmi tuvāk iepazīt arī dažādāku tautu domāšanu.
Sidharta, brāhmana dēls, ir jauneklis, kurš dzīves sākumā caur viedo mācībām cenšas iemācīties sakopot dvēseli un iegūt zināšanas. Viņš arvien vairāk un vairāk sāk saprast, ka pie brāhmaniem viņš nevarēs iemācīties visu, ko vēlas, tāpēc iet tālāk mācīties no sāmaniem, un pat Budas. Ar laiku Sidharta sāk arvien tuvoties savam mērķim, izmēģinot laimi dažādos apstākļos, vietās un pie dažādiem cilvēkiem. Viss viņa dzīves cikls, pieļautās kļūdas un uz paša ādas izbaudītie notikumi palīdz viņam līdz galam iepazīt gan samsāru, gan nirvanu.

Galvenais tēls Sidharta (par kura vārdu atradu interesantu info: vārds “Sidharta” no sanskrita valodas nozīmē “Tas, kurš atrada īsto (eksistences) jēgu” vai “tas, kurš sasniedza savus mērķus”). Sidharta, pateicoties visam, ko viņš piedzīvoja un visām domām, kuras viņš domāja, tik tiešām mūža beigās bija spējīgs izprast dzīves ciklu un atrast mieru. Vēl arī par svarīgiem tēliem es uzskatīju viņa bērnības labāko draugu Govindu, kurš izvēlējās palikt pie sāmaniem, Kāmala, kas iemācīja Sidhartu mīlēt un bija viņa bērna māte, kā arī Vāsudeva (ja neņem vērā pašu Sidhartu, mans mīļākais tēls), viņa draugs mūža beigās, ar kuru Sidharta kopā mācījās no upes, kā arī Sidhartas dēls, kurš uzaudzis citos apstākļos un palīdzēja Sidhartam izprast bērna dabu (noteikti ir cilvēki, kas man nepiekrīt par šī tēla svarīgumu, bet kā pamatojumu es ņemtu faktu, ka Sidharta ar viņa palīdzību perfekti spēja paskatīties uz dzīvesveidu pilnīgi citos apstākļos augušam cilvēkam, viņa prasībām un vēlmēm).

Sidhartu ir unikāls tēls, jo viss, ko viņš romāna laikā apguva ir iedvesmojošs un patiess. Viņš bija mērķtiecīgs, viņam piemita spēja domāt tālāk par citu sniegtajām mācībām, censties izprast visu līdz galam. Visi cilvēki, ko viņš sastapa, bija ļoti svarīgs viņa dzīves posms, jo viņi savā ziņā palīdzēja Sidhartam izprast dažādus domāšanas veidus, saprast cilvēku dažādību kopumā. Piemēram, Kāmala  viņu iesaisīja tajā dzīves posma, kad viņš savus talantus izmantoja lai iegūtu lielu bagātību. Tieši šis dzīves posms viņam iemācīja to, ka šādu dzīvi viņš nevēlas un to, cik postoši var izsrādīties apstākļi, kad viss, ko vien vajag, ir rokas stiepiena attālumā.

Kā arī nobeigumā būs vēl bloga rakstos iepriekš neparādījusies daļa: uzrakstīšu galvenās atziņas, ko guvu izlasot grāmatu.
Šeit būs 3 citāti no romāna, kas uz mani atstāja vislielāko iespaidu.
“Manuprāt, tā, ko mēs dēvējam par “mācīšanos”, īstenībā nemaz nav. Ir tikai viena zināšana, ak, mans draugs, tā ir visur, tas ir Ātmans, tas ir manī un tevī, un katrā būtnē.”
“Viedums nebija nekas cits kā vien dvēseles gatavība, spēja, slepena māksla katrā mirklī, dzīves vidū, domāt vienotības domu, just un ieelpot vienotību.”
“Gudrība nav izstāstāma. Gudrība, kuru mēģina izstāstīt viedais, allaž izklausās pēc muļķības.”
Un tad vēl mans secinājums bija, ka visa dzīve virzās pēc spirāles principa un dzīves beigās cilvēks sāk lieliski saprast visas savas jaunības kļūdas.

Dažus teikumus pieliku, dažus teikumus pārveidoju vai neuzrakstīju, bet kopumā šis bija mans literatūras darbs. Tā kā jau romānu pirmo reizi izlasīju 6. klasē, rakstot to atkal atcerējos no jauna visu lielisko, ko no grāmatas biju iemācījies un galvenās atziņas centīšos paturēt prātā ilgu laiku.

Kad būšu izlēmis par nākamo grāmatu, kas šeit iekļūs, noteikti to ierakstīšu sadaļā “Nākamais potenciālais grāmatas apskats” un tādējādi došu lasītājiem ziņu par nākamajām aktivitātēm.

Advertisements
4 komentāri leave one →
  1. aprīlis 18, 2010 1:39 pēcpusdienā

    Viena no manām visu laiku mīļākajām un vērtīgākajām grāmatām. Vispār, Hermanis Hese ir rakstnieks, kura darbus es nešauboties ņemtu līdzi uz vientuļas salas.
    Apraksts labs.
    Manā blogā vai lasīt H.Heses “Zem Rata” un “Stikla Pērlīšu Spēle” apskatus.

  2. Decembris 11, 2011 3:25 pēcpusdienā

    liels paldies par šo grāmatu!

Trackbacks

  1. Sidharta. Hermanis Hese « The Show Must Go On

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s

%d bloggers like this: