Izlaist līdz saturam

Aksels Munte – Stāsts par Sanmikelu

jūnijs 29, 2010

Stāsts par Sanmikelu ir zviedru ārsta Aksela Muntes romāns, kas autoram kalpo kā pa pusei autobiogrāfiski memuāri un pa pusei dažādas pārdomas, stāsti un secinājumi, viss vienā grāmatā. Es pats lasīju 1971. gada “LIESMAS” izdevumu, taču, cik zinu, grāmata ir par jaunu izdota 2005. gadā izdevniecībā “Zvaigzne ABC” un varu to rekomendēt iegādāties jaunajā izdevumā.

Tātad, romānā autors ir detalizēti aprakstījis savu ārsta praksi un attīstību, kā arī ietvēris tekstā spilgtas emocijas un pārdzīvojumus un paudis savu patieso attieksmi pret notikumiem un lietām. Pati Sanmikela ir villa, ko autors ir uzcēlis Kapri salā un arī šī skaistā arhitektūras meistardarba apraksts ir prasmīgi veidots un saprotams. Tā kā autoram patika (vai nācās) ceļot pa dažādām pasaules malām, ieskaitot Lapzemi, Neapoli, Šveici utt., visi autora piedzīvojumi un iespaidi, kas saglabājušies no šīm zemēm, ir emocionāli (un brīžiem arī nedaudz paspilgtinot un pārspīlējot situācijas) uzlikti uz papīra. Šādās romāna daļās bieži vajadzīgo ārzemniecisko atmosfēru uzbūra tieši tas, ka daļa teksta (jo īpaši tas ir novērojams grāmatas sākuma un beigu daļās, kad autors bijis Itālijā) tika rakstīta oriģinālvalodā.
Citāts: “Vai es labāk nepaēstu zem Albergo Pagano lielās palmas? Tre piatti, vino a volonta, prezzo una lira.”
Visvairāk man pie sirds gāja Muntes aprakstītās filosofiskās pārdomas, dzīves pieredze un secinājumi. Kad autora dzīve (un pati grāmata arī) tuvojās beigām, pārdomas kļuva vispārinātākas un filosofiskākas. Mani fascinēja rakstnieka unikālā spēja ar precīziem citu tēlu aprakstiem lasītājā radīt stipras emocijas un attieksmi, vai tā bija viņa brīnumaini atbaidošā un nešarmantā mājas uzkopēja (starp citu, viens no lieliskākajiem un komiskākajiem tēliem, manuprāt), vai tas bija pārspīlēti sadistiskais Vikonts Moriss, kurš ar katru bilsto vārdu un veikto darbību arvien vairāk pauda to, cik ārkārtīgi viņa viedoklis, uzskati un raksturs ir pilnīgā pretstatā autora rakstura iezīmēm un uzskatiem.
Tā kā autors ļoti mīlējis dzīvniekus, tie romānā pieminēti un apspriesti tik pat daudz (ja ne vairāk) kā cilvēki. Uzsvērta zvēriņu nesamaitātā domāšana un nesamākslotā rīcība, kā arī dzīvnieku psiholoģija un domu gājiens dažādās situācijās.

Kā jau grāmatai, kura kopumā ir par cilvēka dzīvi, piedienas, tā neiztika bez tādām ļoti pazīstamām un visu piedzīvotām situācijām kā pārpratumi, mīlas trijstūris, bezcerīgs noskaņojums un vēlme aizbēgt no visa, cilvēka nākšana pasaulē un nāve. Prasmīgi romānā sabalansēti skumjie un iepriecinošie notikumi, panākot to, ka nav uzspiesta ne depresīva, ne akli pārlaimīga atmosfēra – viss ir līdzsvarā.

Kaut gan liela daļa grāmatas atziņu ir par vispārīgām tēmām un dzīvi kopumā, Munte ir iekļāvis arī savu pieredzi, kļūdas un veiksmes citās jomās. Piemēram, liels akcents likts uz to, cik daudz viņš kā ārsts pacientu ārstēšanā ir izmantojis psiholoģijas paņēmienus un pat hipnozi.

Tātad, pēc manām domām, “Stāsts par Sanmikelu” ir fantastisks daiļdarbs ar daudz morālām vērtībām un dziļu domu, kas nepārvarami uzvedina lasītāju uz pārdomām par dzīvi, nāvi, dzīvniekiem, cilvēkiem un uz mūsu visu kļūdām un veiksmēm. Ļoti augstu vērtēju romāna radīto atmosfēru un sniegto morāli.

Nākamais potenciālais grāmatas apskats – Voltēra “Zadigs jeb Liktenis. Mikromegs. Kandids jeb optimisms”.

Advertisements
5 komentāri leave one →
  1. Mazzinsh permalink
    jūlijs 29, 2010 12:12 pēcpusdienā

    Ja kādreiz gadās būt Neapolē, ir vērts iesēsties mazā kuģiti un, ja nemaldos 1h laikā, aizlaist uz Kapri salu, kur Anakapri atrodas Sanmikela. Pārņem neaprakstāmas sajūtas – īpaši, ja iepriekš esi pazistams ar šo grāmatu.

    • jūlijs 29, 2010 12:22 pēcpusdienā

      Jā, to esmu dzirdējis, ka Sanmikela esot tieši tāda, kāda grāmatā aprakstīta un, ka skaistums esot neaptverams. Ja radīsies kādu dienu iespēja, noteikti aizbraukšu līdz Kapri

  2. Rudace permalink
    jūlijs 31, 2012 10:47 priekšpusdienā

    Šī ir arī viena no manām mīļākajām grāmatām, pie kam – tā nav tikai daiļdarbs, bet visai autobiogrāfisks apraksts.
    Pirmoreiz par Munti un konkrēti šo grāmatu uzzināju, lasot Z.Mauriņas grāmatas, kas arī – viennozīmīgi – ir izlasīšanas vērtas. Z.Mauriņa ļoti uzsvēra Muntes personību kā ļoti ievērojamu gan no viņa domāšanas, gan cilvēciskā viedokļa.
    Sapņi mēdz piepildīties. Patiešām. Lasot grāmatu, ļoti dziļi iztēlojos aprakstīto un sapņoju, ka kādreiz visu to gribētu redzēt savām acīm. Un – sapnis piepildījās pirms vairākiem gadiem, kad pabiju Kapri salā Anakapri daļā, kur ir Muntes māja. Tās bija brīnišķīgas un neaprakstāmas sajūtas, jo neilgi tieši pirms tam biju izlasījusi šī lieliskā cilvēka lielisko grāmatu. Iesaku visiem, kas domā par kaut ko vairāk nekā ikdienišķību un materiālām lietām.
    Paldies autoram.
    Jā – un iesaku palasīt arī Z.Mauriņas darbus, jo manā skatījumā – mums kā latviešu tautai ir tikai viens filosofs un tā ir Z.Mauriņa.

  3. Septembris 19, 2012 10:55 priekšpusdienā

    Arī viena no manām mīļākajām grāmatām! Uh, būs mudīgi jāpārlasa…:)

  4. Leisiz de Paks-Zyxirion permalink
    februāris 14, 2014 11:11 pēcpusdienā

    Laikam jau mums ta bija vidusskolas obligataja literatura, bet kluva par vienu no manam milakajam prozas gramatam. Bus jaizrakna majas biblioteka jeb gramatu kastes, kur iepriekseja gada nonaca kalniem norakstitu gramatu, kas gaida kartigu gramatplauktu, ja man ta ir, tad parlasisu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: