Skip to content

Osvalds Zebris – Brīvība tīklos

marts 27, 2011

Pēc zināmā mērā garas pauzes esmu atgriezies, šoreiz recenzija būs par pašmāju jaunā prozaiķa Osvalda Zebra pirmo stāstu krājumu. Grāmata izdota Jāņa Rozes apgādā 2010. gadā. Krājumā ietilpst 11 stāsti, kopā 165 lappuses.

Rakstnieka darbus fragmentāri jau esmu lasījis portālā 1/4 Satori, tādēļ viņa debiju gaidīju ar pamatīgu interesi. Taču jāatzīst, ka sastapos ar kaut ko pavisam citu, nekā biju gaidījis.
Vispirms gan vēlos komplimentēt rakstnieka valodu – pret to man iebildumu nav, tēlainības un spilgta atstāstījuma prasmes O. Zebrim netrūkst. Taču šajā gadījumā tā neatsvēra dažādas citas detaļas un īpatnības, kuras manā uztverē darbu kopumā padarīja nebaudāmu.

Jau pēc pirmo stāstu iesākuma rindkopām, kuras izlasīju vairākkārt, lai spētu uztvert visu sīkumiem pārblīvēto saturu, apmēram sāku saprast, ar ko man ir darīšana. Autors acīmredzami koncentrējās uz ikdienišķu notikumu, tēlu un telpu tuviem aprakstiem, īsiem sarunvalodas tipa dialogiem un gausu notikumu gaitu. Taču traucējošākais bija haotiskā sižeta uzbūve – kaut arī pirmajos stāstos manāmā struktūra sākās ar aprakstiem par vienkāršiem vidusmēra cilvēku tēliem un beidzās ar kādu pirmā vai otrā plāna tēla nāvi, vairākos stāstos bija tik nesaprotama notikumu gaita, ka pat izsekot grūti. Žēl, ka autora labā valoda un stils ir neapšaubāmi, bet notikumu līnija sabojā visu grāmatas satura potenciālo harizmu.

Vēl man subjektīvi nesimpātiska īpašība –  bezjēdzīgi depresīvā atmosfēra. “Brīvību tīklos” caurstrāvo vairākiem latviešu literātiem raksturīgā sērdienība, smagie likteņi, nospiedošās un rūgti skumjās, nezūdošās sēras. Pieņemot, ka esam dažādi, var jau izrādīties, ka kādam baudu sagādā palasīt par fikcionālu tēlu apātiju, nolemtību un gaudām, un, līdz ar to, uzņemt trūkstošo negativitātes devu asinīs, taču man pašam nav motivācijas iedziļināties viena pēc otra tēla nerimstošajā sāpē.

Protams, izņēmumi pastāvēja – dažos no pēdējiem stāstiem haoss manāmi kļuva blāvāks (un pat uz brīdi izzuda), palika tikai lēnīgie tēlu darbi, domas un telpu apraksti, līdz ar piešķirot stāstiem realistiskāku un nesadomātāku izskatu. Patika man tikai viens no visiem vienpadsmit stāstiem, proti,

Divi pie jūras.

Šeit tika stāstīts par nupat motocikla avārijā cietušu jaunekli, ko izglābj divi padzīvojušāki lauku cilvēki. Lai arī šajā stāstā bija sajūtama tā pati vienmulība un tukšums, kas visos pārējos, šis bija vispiezemētākais un visreālākais. O. Zebrim ir neparasta tieksme visos stāstos ievietot spontānas, notikumus neattīstošas un īsti nevajadzīgas nāves – pirmajos stāstos to var izskaidrot tikai kā pēdējo mēģinājumu vēl izglābt stāsta sižetu un ievietot kādu īstu notikumu (kas gan pārāk labi nesokas, manuprāt). Turpretim šajā stāstā tēla dzīves beigas bija dabīgas un, kaut arī skumjas, vismaz ticamas un nesamākslotas. Stāstā arī bija jūtama skumju dvaka, taču pietiekami apslāpēta, lai netraucētu. Labs stāsts, kur literāri labā valoda un notikumi palīdzēja viens otram, nevis savstarpēji pārklājās.

Arī savu anti-favorītu iekļaušu rakstā:

Dvīņi.

Nebaidos apgalvot, ka ar “Dvīņiem”, piedodiet, mocījos visilgāk. Šeit ir novērojamas visas iepriekšminētās negatīvās īpašības.
Stāstīts par diviem kropliem dvīņiem, kam nav vienas rokas, mēles, dzirdes un zobu, un kā tik vēl ne. Visvairāk man žēl, ka šo stāstu itin viegli varēja ievirzīt pavisam citā gultnē, proti, uztaisīt absurdu un sirreālu (kas būtu ļoti līdzinājies vienam no brīnišķīgajiem Daniila Harmsa “Gadījumiem”, proti, “Zilā burtnīca N. 10”), taču šāds virziens pat nav manāms, tādēļ stāstā paliek tikai ierastās satura klišejas, tikai vēl spilgtākas un pārspīlētākas. Man iepazīšanās ar tālākajiem notikumiem līdzinājās bezcerīgai bēgšanai no negaisa mākoņa uz klaja lauka, vai īpaši lēnai rūgtas, kodīgas vielas malkošanai.

“Brīvība tīklos”, kā var noprast, nebūt nav viegla lasāmviela.  Esmu ar mieru lasīt arī smagu literatūru, tikai tad tai ir nepieciešama zināma jēga, labums no tās sniegtajām idejām. Šajā gadījumā man trūka jebkas vērtīgs, ko no grāmatas paņemt sev – vai domas, vai emocijas, vai vienkārši labi pavadīta laika sajūta. Rakstā izsaku tikai savu redzējumu un viedokli par krājumu, nenostādu to kā vienīgo patiesību un neizslēdzu iespēju, ka kādam tas varētu patikt.

Paldies Jāņa rozes grāmatnīcai par grāmatu!

Advertisements
One Comment leave one →
  1. Anna permalink
    marts 31, 2011 8:45 pēcpusdienā

    Nu, Selindžeram jau arī bija haotisks sižets, piem., Uz kraujas rudzu laukā…

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s

%d bloggers like this: