Izlaist līdz saturam

Romēns Garī (Emīls Ažārs) – Visa dzīve priekšā

jūlijs 19, 2011

“Visa dzīve priekšā” ir franču diplomāta, rakstnieka un aviatora Romēna Garī jeb Emīla Ažāra romāns, latviski izdots Apgādā “Daugava”, Skaidrītes Jaunarājas tulkojumā.

Sākšu ar atkāpi un paskaidrojumu par, no malas raugoties, mulsinošo autora vārdu.
Romēns Garī ir unikāls franču literāts kā vienīgais, kas saņēmis Gonkūru prēmiju – gada labākā un radošākā prozas darba balvu – veselas divas reizes. Proti, 1956. gadā par romānu “Debesu saknes” un pēc deviņpadsmit gadiem par romānu “Visa dzīve priekšā”, kas iznāca zem Emīla Ažāra vārda (Garī pseidonīma, zem kura autors izdevis vēl divas citas grāmatas). Sava mūža laikā Garī kategoriski noliedza Ažāra pseidonīmu par savu esam, kas arī ir iemesls divām balvām. Viss nāca gaismā 1981. gadā pēc Garī darba “Emīla Ažāra dzīve un nāve” iznākšanas, jau pēc rakstnieka pašnāvības.

Pirmais iespaids, kāds rodas no vāka noformējuma, manuprāt, nav diez ko daudzsološs, gluži tāpat kā nosaukums, kurš tiklab varētu stāvēt priekšā kādai lubenītei par mīlā cietušu jaunkundzi vai dažādiem citiem klišejiskiem un blāviem sižetiem, atliek tikai fantazēt.
Jāatzīst, ka, šajā gadījumā, pavirši uzmetot acis, pilnīgi jebko patiesībai tuvu uzminēt ir gandrīz neiespējami. Pēc izlasīšanas vienīgie manī šoku izraisošie faktori ir tādi, ka latviski internetā nav pilnīgi nekādas informācijas par šo grāmatu vai tās eksistenci, kā arī ka daudzi literatūras jomā zinoši latvieši pat dzirdējuši par to nav. Tas savā ziņā apstiprina domu, ka laba literatūra ne visur tiek novērtēta un ka tā nereti veikalu plauktos pārklājās ar nepelnītiem vientulības putekļiem un arvien vairāk ieslīd ēnā, līdz pavisam tiek aizmirsta. Šādu likteni es “Visai dzīvei priekšā” nepavisam nenovēlētu.

Pievēršoties saturam, romāns rakstīts pirmajā personā no prostitūtas bērna Muhameda skata punkta. Viņu, tāpat kā vairākus citus bērnus ar līdzīgu likteni, audzināt ir paņēmusi Rozas kundze, veca ebrejiete, kas pati reiz strādājusi ar pakaļu (viena no uzjautrinošajām leksikas īpatnībām – šādas caurvija visu grāmatu). Muhameds līdz galam paliek lojālākais no Rozas kundzes bērniem un līdz pat viņas nāves stundai nezaudē pieķeršanos, pienākuma sajūtu un uzticību.
Šāda tematika, pēc idejas, raksturīga smagai literatūrai, tomēr, šajā gadījumā, valodas izvēle un rakstīšanas maniere radīja daudzslāņaināku atmosfēru un piešķīra stāstījumam zināmu ironiju un pamatīgi piesātināja ar humoru. To, cik gaišs vai tumšs tas ir, varat spriest pēc izlasīšanas paši, bet garantēju, ka ļaunprātīgs tas nav nepavisam.

Es galīgi nesaprotu, kāpēc Rozas kundze mūžīgi baidījās, ka viņu miegā nogalinās, it kā tas varētu viņai liegt miegu.
(..)

Mēs gājām mājās roku rokā, un es jutu, ka viņa ir mazliet apmulsusi, jo apsūdzējusi mani bez kāda iemesla. Tomēr vajag viņu saprast, jo dzīvība bija vienīgais, kas viņai vēl palicis. Cilvēki turas pie dzīvības vairāk par visu, tas ir pat jocīgi, ja iedomājas par jaukumiem, kas atrodami pasaulē

Šāda veida citāti ir atrodami gandrīz katrā otrajā lappusē (ja ne katrā), un šī ir viena no tām grāmatām, kuru vienatnē lasīt ir grūti – pastāvīgi gribas ar kādu padalīties.
Visaugstāk es vērtēju Garī spēju ar tik gaišu un atvērtu prātu rakstīt – brīžiem ir patiešām grūti noticēt, ka autors nav bērns. Svaigu skatījumu saglabāt ir neaptverami liela māksla, tādēļ – cepuri nost! Tieši šī paša iemesla dēļ, tabu un sakāmā filtrēšana ir tik pat liela, cik no bērna mutes, viss tiek saukts īstajos vārdos (lai arī prasti, tomēr trāpīgi).
Viss iepriekšminētais piešķīra romānam pilnīgi realistisku un, līdz ar to, visaptverošu sižetu. Patiesa lasāmviela, kas rosina uz pārdomām, atstāj pēcgaršu un vērtīgi pavadīta laika sajūtu.

Paldies Gunāram Janaitim par grāmatu!

Advertisements
3 komentāri leave one →
  1. naktsputns permalink
    jūlijs 27, 2011 11:17 pēcpusdienā

    Pievienojos viedoklim, ka grāmata ir ļoti, izcili laba! Man, to lasot, bija vēlme turēt pa ķērienam papīru un izrakstīt citātus. Bet sapratu, ka tas nav iespējams – viens citāta vērts gabals sekoja otram, no pirmā vāka līdz pēdējam.
    Viens mazs, aptuvens citāts: “Daba var uztaisīt viskautko: puķes, putnus, bet var arī vecu žīdieti septītajā stāvā, kas nekad vairs nevarēs nokāpt lejā.” Šādas un citādas atziņas tika vienkārši konstatētas, bet kreņķiem un asarām, drīzāk caur smiekliem. Tomēr sirds sažņaudzās.
    Un vēl man bija jādomā par to, ka bērns, dzīvojot ar vecu cilvēku, kļūst ļoti dzīvesgudrs. Veicas visiem bērniem, kam iespējamas sirsnīgas sarunas ar vecvecākiem vai citiem radiem vai vecāku draugiem gados.

  2. Heda permalink
    marts 5, 2012 6:34 pēcpusdienā

    Noteikti izlasiet Garī “Gaisa pūķus” un “Solījums rītausmā” un visu citu arī, jo viss viņa rakstītais ir ģeniāls (varbūt izņemot “Tālākam ceļam biiļete” neder – kura varētu būt lieliska tad, ja būtu pēdējā – kā zīme, ka biļetes derīguma termiņš izbeidzies, bet tā gluži nebija).

    Ļoti mīlu viņu par to, ka, būdams Lietuvā dzimis poļu ebrejietes dēls, viņš uzrakstīja visskaistāko atzīšanos mīlestībā (“Gaisa pūķus”) savai valstij Francijai, kā arī pierādīja šo mīlestību gan ar militāro, gan diplomātisko, gan trakstnieka karjeru, pretstatā mūsdienu vaimanātājiem, kuri nevar pat 50 gadu laikā gana ērti integrēties.

    • marts 5, 2012 10:00 pēcpusdienā

      Paldies par ieteikumiem! “Solījums rītausmā” jau ir sarakstā ar tuvākā laikā lasāmo – esmu dzirdējis, ka, to izlasot, arī pārējie rakstnieka romāni ir labāk uztverami, saprotami un interesantāki. “Gaisa pūķi” arī ieintriģēja pēc Jūsu apraksta.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: