Izlaist līdz saturam

Hāleds Hoseinī – Pūķa ķērājs

augusts 18, 2011

Teikšu atklāti – līdz šim nebiju gana atvērts pret darbiem (literatūru, kino u.c.), kam piemīt šāda veida tematika, proti, sirdi plosošs stāstījuma veids par negatīvu dzīves vidi un veiksmes aizmirstu cilvēku izdzīvošanas centieniem, pastāvot uz domu, ka šņukstēšana par nelaimīgu bērnu smago likteni ir neproduktīva un apziņa vien, ka citur ir grūti, nedzēš nevienu problēmu. Turpmāk šādi nespriedīšu ne par vienu daiļdarbu pirms pienācīgas iepazīšanās un pārliecināšanās, jo “Pūķa ķērājs”, no kura pēc izcilajām atsauksmēm jau tā gaidīju daudz, sniedza vēl daudz vairāk.
Šajā gadījumā runa neiet par problēmu risināšanu, bet gan par acis atverošu, izglītojošu, izjustu un spēcīgu literatūru, kas sniedz spilgtāko ieskatu dzīvesveidā svešā vidē, kādu man pēdējo gadu laikā nācies lasīt.

Stāstīts par afgāņu zēna Amīra dzīves ritējumu, sākot ar bērnību dzimtajā zemē, kura pavadīta kopā ar uzticamāko draugu Hasanu un vienīgo (taču Aganistānā būtisko) šķērsli viņu draudzībai – etnisko atšķirību, beidzot ar tālākajiem dzīves pagriezieniem un apstākļu izmaiņām.
Amīrs un viņa tēvs sabiedrības slāņos kā puštunu pārstāvji iemanto augstāku vietu nekā hazareji (Hasans un viņa tēvs), kuru primārajai lomai teorētiski būtu jābūt tikai kalpošanai. Taču draudzība noteikumiem vai tradīcijām nepakļaujas (klišeja, bet šajā romānā apbrīnojami aizkustinoši un realistiski attēlota). Afganistānā apstākļi un dzīve mainās, kļūst nospiedošāka un pie izmisuma parādās nodevība, uzticības pārbaudījumi, nožēla un nepieciešamība izvēlēties savu ceļu.

Viss saturs piesūcināts ar skaistu, tomēr lieliski uztveramu valodu. Lasot pienāca brīdis, kad secināju, ka stāstījums veidots tik reālistiski, ka automātiski to uztvēru kā īstu notikumu atspoguļojumu un apziņā neienāca tāda doma, ka kaut mazākā romāna daļa varētu būt fikcionāla. To saskatu kā vienu no lielākajām literārajām vērtībām, ko grāmata piedāvāja – autora spēja pasniegt stāstu kā šķietami nepārveidotu realitāti.

Taču, manuprāt, galvenais, par ko autors ir pelnījis visas pasaules “Paldies”, ir tas, ka šis romāns kalpo kā detalizēts ieskats zemē, par kuru lielai mūsu pasaules daļai līdz šim nebija ne mazākās jausmas. “Zeme austrumos, ar musulmaņiem” – šāda veida lakoniskas frāzes bija vienīgās manas zināšanas par Afganistānu, kuras skaistumā un dzīvē daļēji mani ieveda tieši Hoseinī ar savu literatūru. Vērtīgi ne tikai, lai izglītotos un labāk izprastu citas tautas un zemes, bet arī lai spētu novērtēt mūsu tā saucamās krīzes situācijas niecīgumu uz iespējamības fona.

Lasīju apgāda Zvaigzne ABC 2008. gada izdevumu, ar Ulda Sīļa tulkojumu.

Advertisements
2 komentāri leave one →
  1. Laura permalink
    Septembris 15, 2011 8:03 priekšpusdienā

    Brīnišķīga grāmata, par kuru vēl ilgi raisās pārdomas…

  2. Septembris 19, 2012 9:46 priekšpusdienā

    Man klājās gluži tāpat. Grāmatu izlasot, biju samulsusi par to, cik aprobežots priekštats par šo zemi man bijis līdz šim. Ļoti aizkustināja arī autora otra grāmata (vācu izdevumā ar nosaukumu “Tausend Strahlende Sonnen”) par sieviešu grūto likteni…:)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: