Skip to content

Jū Nesbē – Atriebes dieviete

janvāris 29, 2012

Jau kopš 19. gadsimta beigām/20. gadsimta sākuma, kad kriminālromāna žanrs sāka iegūt milzu popularitāti sabiedrības vidū, rakstnieki no visas pasaules ir centušies ne tikai atdarināt sākotnējos meistarus, bet arī eksperimentāli veidot jaunas lasītāju uzmanības iekarošanas metodes. Šī mode nav mirusi līdz pat mūsdienām –  nerimstošs pieprasījums, plaša auditorija un daudz centīgu, radošu darba roku joprojām novērojams visā literārajā vidē. Un, lai arī pa šiem gadiem bijusi ne viena vien sensācija šajā lauciņā, ir ārkārtīgi fascinējoši piedzīvot fenomenālos darbus no jaunās 21. gadsimta kriminālžanra ēras aizsācējiem – Skandināvu tautu rakstniekiem.

Īstenībā, man ir grūti iedomāties, kādi varētu būt noteicošie faktori tam, ka vairāki rakstnieki no savstarpējām kaimiņvalstīm aptuveni vienā laikā sāka laist klajā modernus augstas kvalitātes kriminālromānus. Man ir grūti pateikt, kas tieši šāda veida romānos kalpo par galveno valdzinājumu un atšķir no citiem senākiem vai nesenākiem žanra pārstāvjiem – iespējams, tas ir aktualitātes un modernās vides radītais šarms. Tomēr no tādas grāmatas kā Atriebes dieviete es jutu tādu svaigumu, ka līdzās pat neprasās nekādas īpaši revolucionāri ekstrēmas metodes jaunu garšu radīšanai.

Romāna vadošais tēls ir policijas inspektors Harijs Hols, pieredzējis policists pusmūža vecumā, ciniķis ar apkārtējo acīs nepopulāru raksturu un tieksmi uz alkoholismu. Harijs kalpo par daļēju pierādījumu teorijai, ka labākie policisti bieži vien ir neglīti vai nepatīkami cilvēki.
Kad kādā Oslo bankā īpaši nevainojamu zādzību ar letālu iznākumu bankas darbiniecei veic kāds precīzs noziedznieks, lietas izmeklēšanu uzņemas Smago noziegumu nodaļa. Hols tiek nosacīti atdalīts un iegūst pārinieci – leģendāra policista meitu Beāti Lennu, kas savukārt kalpo kā pierādījums, ka lieliski policisti ne vienmēr ir tik nepatīkami.
Kopā viņi izmanto katrs savus talantus, lai šķetinātu slepkavību lietas, kas skaitliski pieaug gandrīz nemitīgi, un brīžiem izmanto arī netradicionālākas metodes pret noziegumiem, kas sāk skart pat viņu personīgās dzīves.

Jū Nesbē oficiālajā mājaslapā atrodams daudz interesantas informācijas par visiem autora darbiem, arī šo. Rakstnieka komentāri un intervija man palīdzēja saprast ne tikai to, kā stāsts ir tik smalki un precīzi samezglots, bet arī to, kā viņš saturu veidoja tik ticami un neapšaubāmi. Romāna rakstīšanas laikā Nesbē intervēja banku aplaupītājus un izmantoja katru novērojamo detaļu kā stāsta gabaliņu, šajā ziņā atstājot diezgan maz vietas tīrai fikcijai bez pamata. Piemēram, dzīvoklis, kurā tiek veikta viena no slepkavībām, ir aprakstīts identiski pēc viņa kaimiņa dzīvokļa izskata. Tādēļ, lai arī lielākais fokusa punkts bija uz notikumu pagriezieniem un risināšanos, autors ar lielu precizitāti piegāja arī nebūtiskākiem sīkumiem, veidojot romānu ne kā nerealistisku izdomas augli ar daudziem caurumiem, bet gan kā pamatotu, sakārtotu stāstījumu, kas ar visu straujo dinamiku un nelielo haosu tāpat saglabāja jēgu.

Es personīgi ļoti augstu vērtēju literatūru, kurā cilvēka psiholoģiskā reakcija un lēmumi ir plaši apspēlēti un ir pamatā notikumiem. Tā ir viena no īpašībām, kas reizēm trūkst gan kino, gan literatūrā – stāsti ar galēji ļauniem vai labiem tēliem, stāsti, kuros varoņu rīcības pamatā ir nevis loģiska, dabīga reakcija uz apstākļiem, bet autora vēlme “tam tā vienkārši būt”, bieži līdz ar to zaudē lielu daļu vērtības, pat ja pārējais ir labi atveidots. Tādēļ, lasot, piemēram, Aleksandras Mariņinas vai Dostojevska, vai citu psiholoģijā izglītotu rakstnieku grāmatas, daļa no patīkamā ir paskatīties uz cilvēka dabu no malas un izdarīt secinājumus, daļēji izdzīvojot epizodes, kurās varonis nonāk problemātisku izvēļu priekšā. Jū Nesbē nepavisam šajā ziņā nebija paviršs un realitātes sajūtu nezaudēja dēļ kāda loģikas trūkuma. Tieši otrādi – viņu varu ierindot pie rakstniekiem, kas ne tikai spēj veidot aizraujošu sižetu un notikumus, bet arī iesaistīt daudzas vērtības, kas vēl ilgi pēc izlasīšanas atsaucas atmiņā pie kādas dzīves situācijas.

Par atmosfēras veidošanas metodēm – ievēroju arī pēdējā laika literatūrā daudz redzamu mistikas ievīšanas paņēmienu, proti, iestarpinājumus ar kāda vārdā nenosaukta, šķietami maniakāla ģēnija-ļaunā tēla filozofiskajām pārdomām par kaut ko eksistenciālu. Tas rada ne tikai noskaņu, bet arī dod ieskatu noziedznieka iekšējā pasaulē un attēlo viņa domu gājienu. Šāda stila odziņas patiesi labā krimiķī, manuprāt, nekad neizpaliks.

Atriebes dieviete ir ceturtais romāns Harija Hola sērijā, taču, pēc manām domām, lasītājam tīri labi der arī kā pirmais, un viennozīmīgi rada vēlmi tikt klāt pārējiem. Tā kā, gaidu nākamās grāmatas tulkojumus ar nepacietību!

Grāmata izdota 2011. gadā, Raitas Kozlovskas tulkojums. Paldies izdevējiem, apgādam “Zvaigzne ABC”, par grāmatu!

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s

%d bloggers like this: