Izlaist līdz saturam

Voltērs – Zadigs jeb Liktenis. Mikromegs. Kandids jeb Optimisms.

janvāris 3, 2011

Tātad, šoreiz rakstīšu par franču rakstnieka Voltēra trīs darbiem: Zadigu, Mikromegu un Kandidu. Grāmata izdota apgādā Zvaigzne ABC 2005. gadā, tulkojis Vilnis Zariņš, vāku noformējis Eduards Groševs.

Voltērs ir apgaismības laika autors, kas sarakstījis vairākus līdz pat mūsdienām plaši atpazīstamus literāros sacerējumus. Voltēram raksturīga vērā ņemama darbība dažādās nozarēs: galvenokārt literatūrā, vēsturē, psiholoģijā un filozofijā.

Zadigs jeb Liktenis.

Pirmā satīra sējumā ir Zadigs – apcerējums par (sākotnēji) Babilonā dzīvojošu puisi, kas apveltīts ar maigu, sirsnīgu raksturu, augstu inteliģences līmeni, taču kura liktenis tam piespēlē smagus izturības pārbaudījumus un absurdas, pat komiskas neveiksmes. Pateicoties puiša labajai gribai un izcilajām novērošanas spējām, pārpratumi seko viens aiz otra. Saredzēju šeit rakstnieka attēlojumu tam, ka kaut kas, kas daudz augstāks un pārāks par vidusmēra cilvēku sapratni, mūžīgi tiks pārprasts un novērtēts tikai no gana rūpīgiem cilvēkiem. Taču, lai cik arī neveiksmes Zadigs piedzīvotu, romānā uzsvērts, ka tām visām bija lemts notikt, lai puisis sastaptu pareizos cilvēkus, vairāk izprastu katras personas dabu un maskas. Par piemēru var ņemt epizodi, kur Zadigs dēļ viena sava dzejoļa tiek gandrīz nonāvēts, bet pēc tam iegūst ķēniņa dziļu cieņu un premjerministra amatu. No pirmā skata notikumu gaita šķiet absurda, bet šāda veida komiskas likteņa dīvainības, kas beigās iegūst loģiku, ir pamatā visam romānam.

Šis darbs bija reizē izglītojošs, izklaidējošs un uz domām rosinošs, kā arī viegli lasāms. Manuprāt, Voltēra darbi ir interesanti, jo tie palīdz ne tikai būvēt priekšstatu par rakstnieka literatūru, bet arī vairāk izprast vēsturiskos notikumus, sabiedrības un politisko kārtību 18. gadsimtā. “Zadigā” rakstnieks ir ietvēris tādas savas dzīves detaļas kā biežu bēguļošanu, pārpratumus ar teju traģiskām sekām. Visu vēl paspilgtina darba aizraujošais sižets. Zadiga neatlaidīgā cīņa ar šķēršļiem un problēmu šķetināšana mīlestības dēļ bija visādā ziņā iedvesmojoša.

Mikromegs.

Visīsākais darbs sējumā, ko es uztvēru kā mazu (tomēr nozīmīgu) iestarpinājumu. Šajā stāstā Voltērs ir fantazējis par citu planētu apdzīvotāju domāšanu, izskatu, uzvedību. Autors piedāvājis variantu, ka mūsu mazā Zeme ir niecīga uz citu planētu fona, ka Zemes iedzīvotāji un to izpratne par visu notiekošo ārpus mūsu mazā redzesloka, nav salīdzināma ar citām.

Darbā stāstīts par gudru jaunekli Mikromegu, kas apdzīvo vienu no planētām, kas riņķo ar zvaigzni Sīriusu. Šis jauneklis, kopā ar vienu saturna iemītnieku, ceļo no planētas uz planētu un beigās nonāk līdz Zemei. Tālākā norise ir viņu saskarsme, sarunas un pieredzes apmaiņa ar Zemes iedzīvotājiem.

Darbs pamatā ir balstīts uz rakstnieka veidoto skatu no malas uz mūsu planētu, mūsu cilvēkiem un kultūru. Vienīgais no trim tas ir pieskaitāms pie zinātniskās fantastikas. Darbs nedaudz rosināja uz pārdomāma par cilvēku redzesloku un to, vai mēs tiešām zinām tik daudz, kā paši uzskatām?

 

Kandids jeb Optimisms.

Sējums noslēgts ar Voltēra stilam visraksturīgāko noveli par maigu, nesamākslotu jaunieti vārdā Kandids, kas dzīvoja Vestfālē, Tunder-ten-Tronka pilī. Šī darba pamatā ir teorija par optimismu, kas, citējot Kandida diženo skolotāju filozofu Panglosu, skan šādi “Viss ir tik labi, cik vien labi varbūt, šajā vislabākajā no pasaulēm”. Raksturīgi Voltēra ironiskajam rokrakstam un filozofiskajai nostājai, visas noveles garumā tēlus pavadīja notikumi, kas tā vien ticību nostāda pretstatā šādai pārliecībai.

Vēršoties pie stāsta, Kandida galvenais mērķis visa darba garumā bija atrast un būt kopā ar daiļo Kunigundi, ar kuru viņš bija iepazinies Tunder-ten-Tronka pilī un kuras dēļ viņš tika no tās padzīts. Pret visiem tēliem – gan Martenu, gan Kakambo, gan citiem – liktenis nebija saudzīgs un nostādīja pretim lielus pārbaudījumus, gan fiziski, gan garīgi. Vienīgā patiesi nevainojamā epizode bija Eldorado zemē, kura aprakstīta kā vienīgā perfektā vieta dzīvei. Man ļoti patika tas, kā Eldorado vēlāk norādīja uz domu, ka cilvēks nespēj novērtēt patiesi labo un pārlieku pieķeras savām vēlmēm.
“Kandidā” rakstnieks atspoguļoja to, cik ātri pie nelaimīgām situācijām cilvēka ticība saviem un citu principiem sāk svārstīties un cik nestabila tā ir. Noveles pamatā ir atšķirīgi domājušu cilvēku attieksme pret notiekošo, pieredzot vissmagākos likteņa pārbaudījumus.
Līdzīgi kā “Zadigā”, arī šajā darbā Voltērs ir ietvēris dažādu tautu un zemju politiskās, reliģiskās atšķirības apgaismības laikā un savu viedokli par tām. Arī caur šo noveli var tuvāk iepazīt tā laika tautu kultūras un kārtību.

“Kandida” noslēgums ir nekonkrēts un nedaudz abstrakts, taču atstāja vielu pārdomām un morāli. Beigas un kopsavilkums novelē, manuprāt, bija patiesi baudāmi, jo tie ļāva izdarīt secinājumus par attieksmi, par tās nozīmi un par dzīves pavadīšanas veidiem. Nobeigumam citāts no pēdējās nodaļas, ko es vērtēju kā ļoti patiesu:
“”Strādāsim,” Martens pabeidza, “neprātodami – tas ir vienīgais līdzeklis, kā darīt dzīvi panesamu.””

Nākamā grāmata, ko recenzēšu, ir Osvalda Zebra stāstu krājums “Brīvība tīklos”.

Andra Neiburga – Stum, stum

Oktobris 13, 2010

Esmu izvēlējies recenzēt latviešu rakstnieces Andras Neiburgas stāstu krājumu ‘Stum, stum’. Apgāds “Valters un Rapa”, izdevums latviešu valodā, 2004.
Krājumā ir 15 stāsti, tāpēc izlēmu recenziju būvēt līdzīgi kā Ādamsona Smalkajām kaitēm.
Arī šoreiz nolūkoju piecus stāstus, kurus paanalizēšu tuvāk, un arī šoreiz uzrakstīšu par visu krājumu.

– Stum, stum;
– Logi;
– Vasaras pieraksti. Zona.;
– Augstuma bailes;
– Provinces Euridīče.
Šie pieci vispirms.

Stum, stum

Subjektīvi izvēloties, noteikti mans favorītais stāsts no visa krājuma. Pārliecinoši.
Būtu jāsāk ar to, ka nekad agrāk neko tamlīdzīgu nebiju lasījis – plašs valodas pielietojums, tik izteikti šerps stils, ļoti brīva, un tomēr precīza satura izveide. Stāsts sastāv no šādā veidā attēlotiem ikdienas dzīves atstāstījumiem, īsiem dialogiem un iestarpinātām pārdomām par konkrētām dzīves jomām. Viss tas ir savienots kopā tik prasmīgi, ka, lasot stāstu, vajadzīgā noskaņa ir garantēta. Īpaši vēl ievēroju to, cik rakstniece savu viedokli un nostāju ir paudusi pārliecinoši – nācās aizdomāties gandrīz pēc katras morāles. Godīgi sakot, man pat ir neērti šo stāstu analizēt nopietni un sausi, jo ‘Stum, stum’ ir vairāk izjūtams, nekā ar analītisku prātu apskatāms un atspoguļojams tālāk. Sižets ir balstīts uz emocijām un sajūtām, tādēļ lasītājs to var ne tikai izlasīt, bet arī, savā ziņā, izdzīvot. Lai precizētu savu domu, citēšu pāris rindiņas:

“Dzīves jēga? Ejiet dirst. Nav nekādas jēgas dzīvei, nav.
Labi, sniegpulksteņi ir forši un visas tās pavasara urgas, zin’. Tērcītes. Saule. Es neko nesaku. ”

“Planētas griežas? Lai viņas griežas.
Visums izplešas? Ko, piedodiet? – ak tad saraujas jau atkal? Nu lai tad saraujas vesels, sen bija laiks sarauties. Ierauties, izbeigties. Miers un nekas.
Da nu viņu, Visumu. Man viņu nevajag. Ja Visumam vajag mani – lūdzu, esmu te.”

Logi

Interesanta koncepcija un emocionāls attēlojums; stāstā iet runa par pieciem dažādiem cilvēkiem, to netīrajiem noslēpumiem un iekšējo neapmierinātību, neskatoties uz maldīgu ārējo čaulu. Šis stāsts arī tika bāzēts uz vidusmēra cilvēka iekšējo pasauli un bija ar konkrētu domu, ko es saskatīju kā izjūtu un vēlmju nesaskaņu ar racionālo prātu. Neskatoties uz to visu, atmiņā man šis stāsts palika tieši ar spēcīgi un pārliecinoši būvēto cilvēka dzīves tēlojumu, kas, pēc manām domām, tika aprakstīts kā tumšs un nedaudz sapuvis.

Vasaras pieraksti. Zona.

“Vasaras pieraksti. Zona.” atšķīrās no pārējiem stāstiem, kaut vai ar pašu uzbūvi. No nosaukuma jau var spriest par saturu – tik tiešām, pieraksti vārda vistiešākajā nozīmē. Kā vesels stāsts, ar atkāpēm ir publicēti tādas ikdienas situācijas, momenti un emocijas, kādas es pats mēdzu pierakstīt mazā blociņā, ko turu pie gultas. Nav ko gari spriedelēt par šādu stāstu, tādēļ vienīgi ievietošu vienu citātu:

“Kad vēroju ķirzaciņu uz akmens sildāmies, es nedomāju, ka viņa dzīvo, lai iznīcinātu šādus vai tādus kaitēkļus. Es domāju – viņa dzīvo, lai saulē uz akmens sildītos. Ķirzaka ir vecāka par mani un akmeni, es nevaru izskaidrot ķirzaku.
Neko negribu saprast. Tikai just.”

Augstuma bailes

Caurmērā smags stāsts, pēc kura izlasīšanas man bija nedaudz jāatjēdzas, jāatvelta kāds mirklītis pārdomām.
Stāsts par divām dažādām personībām – sešpadsmitgadīgu pusaugu meiteni un četrdesmitgadīgu pusmūža vīrieti. Interesanti bija iepazīties ar Andras Neiburgas interpretāciju dzīvē pazudušas jaunietes prātam, apziņai, rīcībai un nostājai. Noskaņa šim stāstam ir drūma un mīklaina, akcents tika likts uz jaunieša dumpinieciskumu un apjukumu.

Provinces Euridīče

Īpaši ievēroju šo stāstu dēļ tā, ka tas ir burtiski apvīts neskaitāmām morālēm un domām – pat nespēju lasīt bez blociņa un zīmuļa, kur dziļdomīgākos citātus pierakstīt.
Īsa analīze – ‘Provinces Euridīčei’ raksturīga smaga  nolemtības, vientulības un skumju caurstrāvojoša noskaņa. Viena no visvairāk uzsvērtajām domām, kura tika ietverta vairākos krājuma stāstos, ieskaitot šajā, ir, citēju “Nekam nav nekādas jēgas un arī nebūs” – šī laikam arī būs viena no domām, kam es pat visvientulīgākajos dzīves mirkļos nepiekristu. Kamēr man būs mērķi, sapņi un to realizēšanas iespēja, tikmēr es saskatīšu jēgu.
Taču tas netraucēja šim stāstam manās acīs būt par vienu no dziļākajiem un domas raisinošākajiem stāstiem visā krājumā. Šeit vēl daži citāti, kas lika aizdomāties:

“Svarīgi nav tas, kā tu izskaties, svarīgi ir tas, kā tu jūties.
Meli.
Svarīgi ir, kā tu jūties, jo – kā tu jūties, tā tu izskaties.
Meli.
Svarīgi ir – kā tu izskaties. Jo – kā tu izskaties, tā tu jūties.
Arī meli.”

“Tikai lietas noveco skaisti. Tāpēc arī tās pelnījušas dzīvot ilgāk par cilvēkiem.”

—–

 

Kopumā, lielai daļai “Stum, stum” krājuma stāstiem ir raksturīga skumja, nedaudz depresīva un bezcerīga noskaņa, par ko gan nepārmetu – manuprāt, rakstniece šādu stilu ir pārstāvējusi ļoti labi + es pats zinu no personīgās pieredzes, cik noderīgi (un patīkami) var būt izlikt visas liekās emocijas uz papīra. Visskaidrāk saredzēju šādu rakstīšanas mērķi stāstos “Lellis”, “Augstuma bailes” un “Provinces Euridīče”.
Kā arī pieminēju stāstu aprakstos, visspilgtāk man atmiņā paliks brīvais A. Neiburgas stils, ko viņa ir ieturējusi visos stāstos – brīvi un nesaspringti rakstot, bieži vien rezultāts iznāk daudz labāk uztverams un izjūtams. Analizējot nedaudz plašāk, tēla domas un emocijas tika rakstītas pirmajā vai trešajā personā, ļoti liels akcents tika likts uz tēla viedokli un jūtām, mazāk tieši uz darbiem un rīcību. Manuprāt, labi izdevies modernās literatūras darbs, kaut arī man pašam ir dalītas jūtas uz stāstiem. Parādījās vairāki viedokļi, kam nepiekritu un daži no stāstiem bija tādi, kas man pie sirds negāja. No visiem 15 stāstiem man pašam tā īsti patika tikai četri vai pieci, bet tas subjektīvi. Jebkurā gadījumā, ar lielu interesi iepazinos arī ar šo latviešu literatūras darbu.

Nākamā recenzija varētu būt par kādu Hermaņa Heses vai Fridriha Nīčes darbu. Kad būšu izlēmis, precīzāk to varēs uzzināt pie sadaļas “Nākamais potenciālais grāmatas apskats.

 

Nedaudz dzejas

augusts 27, 2010

Šis sanāks kā neliels izņēmuma raksts, kurā netiks publicēta ierastā literatūras recenzija, bet gan mazs manis paša darbiņš.
Vakar naktī nedaudz pabakstījos ar dzeju, sakarā ar negaidītu iedvesmas uzplūdumu, un te nu ir rezultāts – manu viedokli prezentējošs dzejolis par cilvēka prāta dažādajām pozām un reakcijām dzīves laikā. Būšu vairāk nekā pateicīgs par konstruktīvu kritiku!

Daudz režģu režģiem sarežģīts
spēj prāts mums galvās būt.
Tad posmu posmos sadalīts
top viss, kas mīt un jūt.

Vējš maigi uzpūš, noglāsta,
kaut saule skarbi dur.
Tik bikli apmulst apziņa
un domas sevī tur.

Kad galvā putni vītero
un naivi sirds mums smej,
tad saredzam mēs vienīgo,
kas dvēslē gaismu lej.

Kad šaubas ķeras lietai klāt
un piemiedz mums ar aci,
“Vai jēga ir vēl maz jebkam?”
mēs domāt sākam krasi.

Ak, takas mēdz būt savādas
mums dzīves plašā ceļā,
bet prātu mīlēt pienākas
ar visām viņa sejām.

Stīgs Lārsons – Meitene ar pūķa tetovējumu

augusts 8, 2010

Meitene ar pūķa tetovējumu ir zviedru žurnālista un rakstnieka Stīga Lārsona kriminālromāns. Grāmata izdota apgādā Zvaigzne ABC, no zviedru valodas tulkojusi Dace Deniņa, redaktore Silvija Brice.
Pirmā intriga manī radās vēl pirms biju ķēries klāt grāmatai, dzirdot apkārtējo ieteikumus un atsauksmes. Tam pateicoties, daudz nedomājot pieņēmu lēmumu arī pats iepazīties ar romānu, kas spēja izraisīt tik daudz diskusiju kā starp latviešu, tā starp ārzemnieku lasītājiem un kritiķiem.
Romāna stāstā figurē trīs galvenie tēli: žurnālists Kārls Mīkaels Blumkvists, “Milton Security” darbiniece Līsbeta Salandere un Vangera koncerna vadītājs Henriks Vangers, kuru savstarpējās attiecības bija sarežģītas un mainīgas.
Mīkaels Blumkvists, pētnieciskā žurnāla Millennium žurnālists, aprakstīts kā mērķtiecīgs biznesa krāpnieku atmaskotājs, kurš savu bēdīgo slavu iemanto pēc uzrakstīšanas par biržas haizivi Hansu Ēriku Vennestremu, kura pretreakcija ir Mīkaela iesūdzēšana par apmelošanu.
Līsbeta Salandere ir noslēpumaina savdabe ar mīklainu un skandalozu pagātni, 22 gadu vecumā viņai raksturīgs 15 gadus vecas pusaudzes cienīgs dumpiniecisks stils, nostāja un attieksme pret apkārtējo.
Līsbeta pavadījusi savu mūžu aiz garīgi nelīdzsvarota pilsoņa birkas, ko viņai psihoterapeiti un ārsti ir pielīmējuši jau bērnībā, taču aiz tā visa slēpjas analītiskas izmeklētājas un pat hakeres talants. Aprakstītā noskaņa Salanderes tēlam ir mīklaina, līdz galam neizskaidrota (jo seko taču galu galā vēl veseli divi turpinājumi, kuru laikā Līsbetas dzīve noteikti tiks detalizētāk atspoguļota). Nekautrēšos ar plaši atvērtu muti piebalsot literatūras kritiķu teiktajam, ka galvenokārt tieši Līsbetas tēls un loma ir pamatā triloģijas sensacionālajiem panākumiem.
Henriks Vangers, aukstasinīgi krāpnieciskās un negodīgās Vangeru dzimtas neiederīgs loceklis, Vangera koncerna vadītājs, ir pāri 80 gadu vecs uzņēmējs, kas ir kā apsēsts ar pirms 40 gadiem bez pēdām pazudušās brāļameitas meklēšanu, tādēļ nolīgst Mīkaelu, kura uzdevums ir izpētīt viņa brāļameitas Harrietas lietu un censties atristināt seno noslēpumu. Tēls ar savu gaišumu izteikti kontrastē uz pārējo ģimenes locekļu fona.
Neskatoties uz romāna lielo lappušu skaitu, notikumi lielākoties risinās straujā tempā, nesaraustīti un atbilstoši uztraucošajai noskaņai.
Nedaudz par darba kompozīciju – vairāk vai mazāk, visā romānā saskatāmas 2 galvenās darbību līnijas, kuras diezgan strauji un negaidīti brīžiem gan saplūst kopā, gan atdalās.
Es nemēdzu svaidīties ar nepamatotiem komplimentiem un uzslavām, bet šis nu reiz ir viens romāns, kurš ir nopelnījis, ka to sauc par īstu modernās kriminālliteratūras meistardarbu! Lasītājam nepārtrauktu interesi no pirmās lappuses līdz pēdējai galvenokārt nodrošināja tas, ka aprakstītais laiks ir mūsdienas un viņš ir aizskāris tādas mūsdienās aktuālas tēmas kā ekonomika, negodīgi biržas bandīti, seksuāla izmantošana un vardarbība, un, jā, arī krīze. Tāpat lielu lomu spēlēja neaslābstošā dinamika, nervus kutinošs kāpinājums un neparedzamie notikumu pavērsieni. Taču, kā jau iepriekš pieminēju, mani personīgi visvairāk uzrunāja tēlu, jo īpašu Līsbetas, īpatnējais veidojums, kā arī panāktā modernas vides atmosfēra kopā ar brīvo, vietām šerpo valodas izvēli. Vienīgā detaļa, par kuru nebiju īsti sajūsmā, bija neiztulkotie vārdi un frāzes angļu valodā, kas man nesagādāja grūtības, taču angliski nerunājošiem lasītājiem manāmi var traucēt uztvert daļu domas. Lai nu kāda tā varbūt būtu modernās literatūras fiška, tomēr neuzskatu, ka sižets būtu izbojāts, ja grāmatas aizmugurē ievietotu vismaz svarīgāko vārdu tulkojumus.
Kā nākamo apskatīšu Andras Neiburgas stāstu krājumu “Stum, stum”.

Aksels Munte – Stāsts par Sanmikelu

jūnijs 29, 2010

Stāsts par Sanmikelu ir zviedru ārsta Aksela Muntes romāns, kas autoram kalpo kā pa pusei autobiogrāfiski memuāri un pa pusei dažādas pārdomas, stāsti un secinājumi, viss vienā grāmatā. Es pats lasīju 1971. gada “LIESMAS” izdevumu, taču, cik zinu, grāmata ir par jaunu izdota 2005. gadā izdevniecībā “Zvaigzne ABC” un varu to rekomendēt iegādāties jaunajā izdevumā.

Tātad, romānā autors ir detalizēti aprakstījis savu ārsta praksi un attīstību, kā arī ietvēris tekstā spilgtas emocijas un pārdzīvojumus un paudis savu patieso attieksmi pret notikumiem un lietām. Pati Sanmikela ir villa, ko autors ir uzcēlis Kapri salā un arī šī skaistā arhitektūras meistardarba apraksts ir prasmīgi veidots un saprotams. Tā kā autoram patika (vai nācās) ceļot pa dažādām pasaules malām, ieskaitot Lapzemi, Neapoli, Šveici utt., visi autora piedzīvojumi un iespaidi, kas saglabājušies no šīm zemēm, ir emocionāli (un brīžiem arī nedaudz paspilgtinot un pārspīlējot situācijas) uzlikti uz papīra. Šādās romāna daļās bieži vajadzīgo ārzemniecisko atmosfēru uzbūra tieši tas, ka daļa teksta (jo īpaši tas ir novērojams grāmatas sākuma un beigu daļās, kad autors bijis Itālijā) tika rakstīta oriģinālvalodā.
Citāts: “Vai es labāk nepaēstu zem Albergo Pagano lielās palmas? Tre piatti, vino a volonta, prezzo una lira.”
Visvairāk man pie sirds gāja Muntes aprakstītās filosofiskās pārdomas, dzīves pieredze un secinājumi. Kad autora dzīve (un pati grāmata arī) tuvojās beigām, pārdomas kļuva vispārinātākas un filosofiskākas. Mani fascinēja rakstnieka unikālā spēja ar precīziem citu tēlu aprakstiem lasītājā radīt stipras emocijas un attieksmi, vai tā bija viņa brīnumaini atbaidošā un nešarmantā mājas uzkopēja (starp citu, viens no lieliskākajiem un komiskākajiem tēliem, manuprāt), vai tas bija pārspīlēti sadistiskais Vikonts Moriss, kurš ar katru bilsto vārdu un veikto darbību arvien vairāk pauda to, cik ārkārtīgi viņa viedoklis, uzskati un raksturs ir pilnīgā pretstatā autora rakstura iezīmēm un uzskatiem.
Tā kā autors ļoti mīlējis dzīvniekus, tie romānā pieminēti un apspriesti tik pat daudz (ja ne vairāk) kā cilvēki. Uzsvērta zvēriņu nesamaitātā domāšana un nesamākslotā rīcība, kā arī dzīvnieku psiholoģija un domu gājiens dažādās situācijās.

Kā jau grāmatai, kura kopumā ir par cilvēka dzīvi, piedienas, tā neiztika bez tādām ļoti pazīstamām un visu piedzīvotām situācijām kā pārpratumi, mīlas trijstūris, bezcerīgs noskaņojums un vēlme aizbēgt no visa, cilvēka nākšana pasaulē un nāve. Prasmīgi romānā sabalansēti skumjie un iepriecinošie notikumi, panākot to, ka nav uzspiesta ne depresīva, ne akli pārlaimīga atmosfēra – viss ir līdzsvarā.

Kaut gan liela daļa grāmatas atziņu ir par vispārīgām tēmām un dzīvi kopumā, Munte ir iekļāvis arī savu pieredzi, kļūdas un veiksmes citās jomās. Piemēram, liels akcents likts uz to, cik daudz viņš kā ārsts pacientu ārstēšanā ir izmantojis psiholoģijas paņēmienus un pat hipnozi.

Tātad, pēc manām domām, “Stāsts par Sanmikelu” ir fantastisks daiļdarbs ar daudz morālām vērtībām un dziļu domu, kas nepārvarami uzvedina lasītāju uz pārdomām par dzīvi, nāvi, dzīvniekiem, cilvēkiem un uz mūsu visu kļūdām un veiksmēm. Ļoti augstu vērtēju romāna radīto atmosfēru un sniegto morāli.

Nākamais potenciālais grāmatas apskats – Voltēra “Zadigs jeb Liktenis. Mikromegs. Kandids jeb optimisms”.

Hermanis Hese “Sidharta”

aprīlis 16, 2010

Grāmata ir izdota apgādā “ATĒNA”, 1998., Silvijas Brices tulkojums latviešu valodā, 1998. gads, Māra Rikmane, 1998. Eduarga Paegles makets, Māŗas Sīmansonas vāka dizains, korektore Velta Duka.

Šī laikam iznāk pirmā grāmata, kuras aprakstu iepriekš nepieteicu ne citā rakstā, ne pie sadaļas “Nākamais potenciālais grāmatas apskats”, kā arī šis ir pirmais romāna apskats, kuru es nerakstu tieši blogā: literatūrā mums bija uzdevums izlasīt vienu romānu pēc izvēles un pēc tam par to uzrakstīt.Tā kā ar darbu literatūrā man veicās ļoti labi, izdomāju arī šeit uzrakstīt savu darba saturu.Darba uzbūve ir pietiekami līdzīga maniem iepriekšējiem rakstiem, tikai ar dažām konkrētām atšķirībām.
Tātad, par “Sidhartu” izvēlējos uzrakstīt, jo tas bija viens no pirmajiem romāniem, kas ieinteresēja mani par cittautu filosofiju vēl padziļinātāk un ne tik virspusīgi, kā arī manāmi izmainīja manu domāšanu dažādās jomās un ārkārtīgi iedvesmoja mani. Pēc romāna izlasīšanas sāku lasīt arī par Laodzi pārstāvēto daoismu, Konfūcija grāmatas, kā arī daudz ko citu. Ar filosofiju un tās vēsturi mani pirmo reizi iepazīstināja rakstnieks J.Gorders, bet Hermanis Hese mudināja manī vēlmi tuvāk iepazīt arī dažādāku tautu domāšanu.
Sidharta, brāhmana dēls, ir jauneklis, kurš dzīves sākumā caur viedo mācībām cenšas iemācīties sakopot dvēseli un iegūt zināšanas. Viņš arvien vairāk un vairāk sāk saprast, ka pie brāhmaniem viņš nevarēs iemācīties visu, ko vēlas, tāpēc iet tālāk mācīties no sāmaniem, un pat Budas. Ar laiku Sidharta sāk arvien tuvoties savam mērķim, izmēģinot laimi dažādos apstākļos, vietās un pie dažādiem cilvēkiem. Viss viņa dzīves cikls, pieļautās kļūdas un uz paša ādas izbaudītie notikumi palīdz viņam līdz galam iepazīt gan samsāru, gan nirvanu.

Galvenais tēls Sidharta (par kura vārdu atradu interesantu info: vārds “Sidharta” no sanskrita valodas nozīmē “Tas, kurš atrada īsto (eksistences) jēgu” vai “tas, kurš sasniedza savus mērķus”). Sidharta, pateicoties visam, ko viņš piedzīvoja un visām domām, kuras viņš domāja, tik tiešām mūža beigās bija spējīgs izprast dzīves ciklu un atrast mieru. Vēl arī par svarīgiem tēliem es uzskatīju viņa bērnības labāko draugu Govindu, kurš izvēlējās palikt pie sāmaniem, Kāmala, kas iemācīja Sidhartu mīlēt un bija viņa bērna māte, kā arī Vāsudeva (ja neņem vērā pašu Sidhartu, mans mīļākais tēls), viņa draugs mūža beigās, ar kuru Sidharta kopā mācījās no upes, kā arī Sidhartas dēls, kurš uzaudzis citos apstākļos un palīdzēja Sidhartam izprast bērna dabu (noteikti ir cilvēki, kas man nepiekrīt par šī tēla svarīgumu, bet kā pamatojumu es ņemtu faktu, ka Sidharta ar viņa palīdzību perfekti spēja paskatīties uz dzīvesveidu pilnīgi citos apstākļos augušam cilvēkam, viņa prasībām un vēlmēm).

Sidhartu ir unikāls tēls, jo viss, ko viņš romāna laikā apguva ir iedvesmojošs un patiess. Viņš bija mērķtiecīgs, viņam piemita spēja domāt tālāk par citu sniegtajām mācībām, censties izprast visu līdz galam. Visi cilvēki, ko viņš sastapa, bija ļoti svarīgs viņa dzīves posms, jo viņi savā ziņā palīdzēja Sidhartam izprast dažādus domāšanas veidus, saprast cilvēku dažādību kopumā. Piemēram, Kāmala  viņu iesaisīja tajā dzīves posma, kad viņš savus talantus izmantoja lai iegūtu lielu bagātību. Tieši šis dzīves posms viņam iemācīja to, ka šādu dzīvi viņš nevēlas un to, cik postoši var izsrādīties apstākļi, kad viss, ko vien vajag, ir rokas stiepiena attālumā.

Kā arī nobeigumā būs vēl bloga rakstos iepriekš neparādījusies daļa: uzrakstīšu galvenās atziņas, ko guvu izlasot grāmatu.
Šeit būs 3 citāti no romāna, kas uz mani atstāja vislielāko iespaidu.
“Manuprāt, tā, ko mēs dēvējam par “mācīšanos”, īstenībā nemaz nav. Ir tikai viena zināšana, ak, mans draugs, tā ir visur, tas ir Ātmans, tas ir manī un tevī, un katrā būtnē.”
“Viedums nebija nekas cits kā vien dvēseles gatavība, spēja, slepena māksla katrā mirklī, dzīves vidū, domāt vienotības domu, just un ieelpot vienotību.”
“Gudrība nav izstāstāma. Gudrība, kuru mēģina izstāstīt viedais, allaž izklausās pēc muļķības.”
Un tad vēl mans secinājums bija, ka visa dzīve virzās pēc spirāles principa un dzīves beigās cilvēks sāk lieliski saprast visas savas jaunības kļūdas.

Dažus teikumus pieliku, dažus teikumus pārveidoju vai neuzrakstīju, bet kopumā šis bija mans literatūras darbs. Tā kā jau romānu pirmo reizi izlasīju 6. klasē, rakstot to atkal atcerējos no jauna visu lielisko, ko no grāmatas biju iemācījies un galvenās atziņas centīšos paturēt prātā ilgu laiku.

Kad būšu izlēmis par nākamo grāmatu, kas šeit iekļūs, noteikti to ierakstīšu sadaļā “Nākamais potenciālais grāmatas apskats” un tādējādi došu lasītājiem ziņu par nākamajām aktivitātēm.

Eriks Ādamsons “Smalkās kaites”.

aprīlis 10, 2010

Atkal esmu atpakaļ ar sen solīto noveļu krājuma apskatu “Smalkās kaites”. Krājums mani ieinteresēja, jo māsai obligātajā literatūrā tas bija jālasa un izlēmu izlasīt arī pats, jo jau pats nosaukums izklausījās ļoti intriģējoši.
Tātad, “Smalkās kaites” ir Erika Ādamsona noveļu krājums, kurā ir 14 noveles. Katrā no tām autors ir tēliem piedēvējis kādu smalku kaiti, jeb vājību pret kaut ko, apstākļu radītu sīkumainības uzliesmojumu, vai arī kādu īpaši pastiprinātu neparastu rakstura iezīmi. Pirms ķeros klāt noveļu apskatīšanai, vēlējos uzrakstīt par pašu grāmatas sējumu: izdevniecība “Valters un Rapa”, Mākslinieks Valdis Villerušs, kā arī noformējumam izmantots fragments no krājuma pirmizdevuma (1937) vāka, mākslinieks Anšlavs Eglītis (Kā arī bildē var redzēt, izdevums, ko es lasīju, ir jaunais izdevums, izdots 2007. gadā. Pēc manām domām, šis ir viens no skaistākajiem un ērtākajiem grāmatu izdevumiem, kādu esmu turējis savās rokās. Priekš manis izdevums ir ļoti svarīga grāmatas detaļa, jo esmu lasījis arī tādas grāmatas, kuru saturs ir lielisks, bet izdevums ir briesmīgs. Tātad, krājuma dizains ir arī viens no iemesliem, kāpēc es ieteiktu to izlasīt citiem.
Tagad gan pievērsīšos apskatam. Kā jau iepriekš minēju, es izlasīju visas 14 noveles un izvēlējos 5, par kurām vēlētos uzrakstīt. Izvēlēties nebija viegli un visu laiku mainīju savas domas, bet esmu nonācis līdz slēdzienam. Tātad, par šīm novelēm es rakstīšu:

*Jāšana uz lauvas;
*Lielas spodrības gaismā;
*X un Y;
*Stāsts par nagu
un
*Abakuka krišana.

Jāšana uz lauvas

Es izlēmu sākt ar šo noveli, jo tā bija mana favorītā no visa krājuma. Ja pievēršamies saturiskajam, tajā stāsta par univesrsitātes vēstures katedras jaunāko asistentu Teodoru Alperu, kurš vēlējās apciemot savu līgavu, franču liceja absolventi, Idu Vīksni, kura mājoja kāda attāla lauku kūrorta pansijā. Viņš nepabrīdināja Idu par savu apciemojumu, jo vēlējās viņai sagādāt pārsteigumu, taču kad pansijas īpašniece viņu informē par to, ka līgava pašlaik izgājusi uz sporta svētkeim, viss sākas. Tā kā Ida esot solījusi drīz būt atpakaļ, viņš izvēlējās palikt un pagaidīt. No šī brīža rakstnieks plaši apraksta tēla izjūtas un domu gājienu – Teodora piedēvētā smalkā kaite šajā gadījumā bija pilnīgi neloģiska un bez pamata radīta iedoma, ka viņa līgava Teodoru krāpj. Kopš brīža, kad viņam rodas šādas aizdomas, viņš ir gatavs meklēt un darīt jebko, tikai lai pierādītu sev, ka Ida pret viņu tiešām ir neuzticīga. Viņš sāk meklēt dažādus pavedienus un muļķīgas detaļas, no kuru atrašanas viņa prāts sāk izdarīt nepamatotus secinājumus un, jo vairāk laiks paiet šajā prāta fāzē, jo pārliecinātāks viņš kļūst, ka Ida viņu tiešām krāpj ar citu vīrieti.
Visvairāk novelē mani “uzrunāja” Ādamsona ģeniālā spēja ar plaši aprakstītām detaļām panākt lasītājā sajūtu, ka lai cik muļķīga un absurda varētu izlikties Teodora doma, to tomēr ir viegli saprast un savā ziņā pat atsaukties, jo, gaut gan man nekad nav bijusi tik traka un pārliecināta sajūta par potenciālu krāpšanu, vairāk vai mazāk, mums visiem ir bijušas tādas situācijas, kad mēs sākam domāt cita cilvēka vietā un izdaram nevajadzīgus secinājumus par gluži neloģiskām lietām.
Kā jau novelei pienākas, tās beigas protams bija neparedzamas un apgāza visus Teodora izdarītos secinājumus, acīmredzami, radot viņā vainas apziņu par šādām domām un rīcību. Šo noveli noteikti varu ieteikt izlasīt pilnīgi visiem.

Lielas spodrības gaismā

Šo noveli es neizvēlējos aprakstīt dēļ iemesla, ka tā man būtu patikusi. Godīgi sakot, es to uzskatīju par slimāko un nenormālāko noveli no visa krājuma. Nedaudz uzrakstīšu par tās stāstu, lai ir saprotams mans domu gājiens.
Rihards Beitāns ir jauneklis, kura apraksts liecina par to, ka viņš ir bezcerīgs dendijs ar nenormālu noslieci uz visu smalko, tīro un skaisto. Un tāda arī ir viņa smalkā kaite – bailes un izraisīts iekšējs riebums pret visu netīro, nespodro. Sākumā var šķist “Tas jau labi, ka patīk tīrība”, bet, tāpat kā visās citās Ē.Ādamsona novelēs, arī Riharda Beitāna gadījums ir trakoti pārspīlēts un visas viņa īpašības un domas ir paspilgtinātas. Nekas vēl nešķita tik traki, līdz brīdim, kad viņš bija ceļā pie savas tik pat no tīrības atkarīgās draudzenes Jadvigas un pamana, ka mazs zēns pakrīt un ieveļas mēslu bedrē un sāk slīkt. Šeit viņam rodas iekšējā dilemma – sasmērēties un izglābt dzīvību vai labāk ļaut nomirt un palikt tīram?
Protams, normālam un parastam cilvēkam tur nebūtu divu domu – kā var vispār pat iedomāties ļaut zēnam nomirt tikai dēļ drēbēm? Taču Rihardam Beitānam izvēle šķiet grūta un viņš nevar izlemt, kaut gan jārīkojas ātri. Beigās puisēnu izglābj kāds bārdains vecticībnieks. No vienas puses Rihards nožēlo, ka varēja ļaut zēnam nomirt tikai dēļ savas muļķīgās vājibas, bet visu padara vēl ļaunāku viņa draudzene Jadviga, kura dzirdējusi gadījumu uzskata viņa rīcību par adekvātu un domā, ka nevarēja nemaz citādi rīkoties. Tajā brīdi viņš krīt otrā galējību grāvī  – sirdsapziņas pārmetumu vārdā rodas pilnīgs riebums pret visu tīro un spodro un viņš sāk mīdīt visas skaistās drēbes u.c.
Vismaz vienu atziņu es guvu no noveles – krišana galējībās spēj nodarīt milzīgu postu gan fiziski, gan garīgi.

X un Y

Nu es domāju pats pie sevis “Kāpēc es vispār par šo noveli rakstu?”
No manas puses tā ir savā ziņā uzdrīkstēšanās rakstīt par šo noveli tikai dēļ vien iemesla: pārējām novelēm jēgu un domu es sapratu. Ja ne līdz galam, tad vismaz aptuveni un es uztvēru noveles sniegto morāli, kā arī pašu galveno – tēlu smalkās kaites. Nezinu gan iemeslu, varbūt tas ir tikai dēļ mana vecuma vai vēl dēļ kaut kā cita, bet šī bija vienīgā novele, kuras domu uzķert man bija ļoti grūti un, lai kā es censtos, man tā pat neiznāca izdomāt līdz galam visu, ko rakstnieks varētu būt vēlējies pateikt ar šo noveli.
Pamēģināšu aptuveni uzrakstīt tā stāstu.
X, braukdams vilcienā, pamana Y. Viņi abi pat nevienu reizi nesaskatās, taču izkāpj abi vienā pieturā un tālāk iet kopā. Viņi ne reizi nav viens otru redzējuši, kā arī nav sarunājušies, taču viņi tā pat iet kopā. Viņu tālākā rīcība ir tik pat nesakarīga, kā rīcība līdz šim – viņi paspēj aiziet gan uz X’a mājām, gan uz Y’as mājām un abu ģimenēm ir ļoti atšķirīga attieksme pret to, ka divi pilnīgi svešinieki pēkšņi iet vispirms uz viena, tad uz otra mājām. Visdīvainākais man šķita tas, ka viņiem kaut kādā veidā radās akla uzticība vienam pret otru – viņi nebija pazīstami, bet tāpat bija gatavi ielaist svešinieku savās mājās. Apmēram tādā garā turpinās visa novele līdz kulminācijai – pa starpu jau paspējuši ieiet dažādās viesnīcās u.c., viņi abi reizē pēkšņi izdomā taisīt pašnāvību. Taču brīdī, kad abu skatieni sastopas, viņi pasmaida, pārdomā, atsveicinās un aiziet katrs uz savu pusi.
Es necentos pārāk precīzi iedziļināties detaļās stāsta apraksta veidošanā, taču, virspusēji ņemot, tas arī bija viss, kas notika. Viens man noteikti ir skaidrs – es pamēģināšu šo noveli izlasīt ik pēc pieciem gadiem, varbūt arī kaut kad es būšu spējīgs uztvert visu to, ko rakstnieks ir vēlējies paust ar noveli. Pagaidām mana vienīgā teorija ir tāda, ka viņi arī vēlējās izmēģināt ko jaunu un izdomāja atbrīvojoties no visām domām paveikt kaut ko nebijušu. Bet tā ir tikai mana teorija. Ja kāds, kurš noveli ir izlasījis, tiešām saprot visu, ko rakstnieks vēlējās pateikt, būšu pateicīgs par komentāru, jo vēlos apmierināt ziņkāri un saprast, ko Ē.Ādamsons tiešām bija domājis.

Stāsts par nagu

Par šo noveli rakstīt izvēlējos, jo, kaut gan “Lielas spodrības gaismā”  ļoti daudz pierādīja šajā jomā, arī “Stāsts par nagu” bija lielisks piemērs tam, cik ļoti cilvēkam un viņa dzīvei var traucēt tādas mazas un, no malas skatoties šķietami, nesvarīgas problēmas. Galvenais tēls, Emīls Kalns, bija  parasts students, ja neskaita viņa smalko kaiti – viņā nedabīgu riebumu radīja un koncentrēšanās spēju laupīja jebkādas cilvēka ķermeņa nepilnības, defekti vai pat pavisam mazas neglītas detaļas, piemēram blaugznas, strutas acīs u.c. Uz šādu problēmu arī ir viegli atsaukties, jo kuram gan vispār patīk skatīties uz tādiem maziem neglītumiem? Bet, jau atkal, Emīla Kalna problēma krita pārspīlētās galējībās un arī daudz mazākas cilvēka ķermeņa problēmas varēja sabojāt viņā visu cilvēka pirmo iespaidu, kā arī laupīt spēju strādāt kopā. Šajā gadījumā viņā notika iekšēja sevis pārvarēšana un cīņa tikai dēļ tā, ka Vilmai Serdei, viņa kollēgai, kurai piederēja reta un bagātīgi ilustrēta grāmata par tauriņiem (viņš tobrīd par šiem radījumiem rakstīja apcerējumu), vienas rokas rādītājpirksta nags atšķīrās no pārējiem nagiem, tas bija platāks un kantaināks. Neviens cits šādu sīkumu nepamanītu, bet Emīls, protams, to pamanīja un šis mazais, mazais sīkums viņa prātā bija ārprātīgi pārspīlēts ķermeņa defekts un ar laiku viņam arvien grūtāk kļuva kontaktēties un sadarboties ar Vilmu. Apzinoties savu muļķīgo problēmu, Emīls centās Vilmai pastāstīt par šādu savu kaiti virzot sarunu tematus arvien tuvāk ķermeņa neglītumiem u.c., taču viņš nevarēja un nevarēja sadūšoties pastāstīt par savu problēmu.
Lasot šo noveli es visvairāk aizdomājos par to, vai es pats pazīstu kādu cilvēku ar līdzīgām problēmām un ne tikai ar Emīla, bet arī citu noveļu tēlu problēmām. Mums katram noteikti ir kāda izteiktāka vai neizteiktāka tamlīdzīga problēma, bet tieši šī novele man lika saprast, ka lai cik grūti ir šādu problēmu slēpt, arī otrajam cilvēkam ir grūti pat iedomāties, ka tevi varētu kaut kas tāds norūpēt. Ļoti izstrādāta, detalizēta un daudzos mēros laba novele.

Abakuka krišana

Kaut arī pārējām novelēm var piedēvēt īpašību “izstrādāta”, šai novelei šāda īpašība ir visatbilstošākā, jo to izlasot ir iespējams noteikt vairākas galvenā tēla problēmas tieši, konkrēti un precīzi.
Tātad, galvenais tēls, Aleksandrs Papīrs (vārda izvēle šajā gadījumā arī ļoti zīmīga, jo ar uzvārdu “Papīrs” ir apzīmēta tēla ārkārtīgais trauslums un psiholoģiskā nestabilitāte), arī ir šķietami parasts vīrietis: dzīvo dienu pēc dienas un jau ļoti ilgu laiku nav piedzīvojis neko neparastu. Pēkšņi, tāds mazs sīkums kā 4 gadus veca puisēna sastapšana, izmainīja viņa dzīvi.

“Ei tu, vai tu neredzi, kur tu eji? Nesamin Abakuku!”
“Kas tas ir?”
Puisēns paskatījās jautātājā, tad pelēkā un nekustīgā koka vīriņā un skaļi teica:
“Tu!”
Bet, nezin kā, Abakuks caur margu dzelzs izrotājumu ieslīdēja neiebūvētā lifta šahtā un strauji krita lejā.”

Šajā brīdī rakstnieks aprakstīja Aleksandra sajūtas: viņš jutās tā, it kā dēļ savas mūžīgās aizņemtības viņš ir palaidis garām daļu savas dzīves un palaidis garām arī daudzas detaļas, tādas kā šo lifta šahtu. Šajā brīdī uz āru sākt lauzties viņa īstais raksturs. Viņš vienmēr ir bijis piedzīvojumu meklētājs un vēlējies spontāni pavadīt savu dzīvi, bet ir ieslīdzis pārlieku apspiestā rutīnā  un kļuvis par tādu, kāds viņš nekad dabīgi nevarētu būt. Viņš jau drīz sāk darīt dažādas neloģiskas lietas, tikai tādēļ, ka viņš to vēl nekad nav darījis un viņa dvēsele vairs nespēj izturēt apspiestību. Drīz viņš sāk iedomāties dažādas lietas, kas nemaz nepastāv, proti, viņā “pieslēdzas” ego aizsargsistēma un viņš sāk iedomāties, ka viņu pašu sauc Abakuks, ka viņam ir līgava, kurai noteikti jānopērk kurpes u.c.
Kā jau novelē, beigas ir ļoti neparedzamas un izrādās, ka viņš visu savu rīcību ir izplānojis tikai dēļ viena iemesla: lai viņš spētu nomirt kā laimīgs cilvēks, nevis kā rutīnā ieslīdzis apspiests pilsonis.
Novele panāca, ka es aizdomājos un pēc izlasīšanas es sāku saprast to, cik tālu var novest tas, ka cilvēks nedara sev patīkamas lietas un tas, ka neieklausās sevī un nesaprot – “Ko es tiešām vēlos darīt?”

Par visu krājumu kopumā vēlos vēl pateikt, ka tas ir ļoti interesants noveļu krājums ar savu domu, morāli. Visas noveles bez izņēmuma lika man aizdomāties par to, cik neparasti ir iekārtots cilvēka prāts un to, cik neparastas problēmas dzīvām būtnēm mēdz būt.

Par nākamo potenciālo apskatāmo grāmatu vēl neesmu drošs, taču kad sākšu lasīt grāmatu, par kuru vēlētos uzrakstīt, noteikti došu šeit ziņu pie sadaļas “NĀKAMAIS POTENCIĀLAIS GRĀMATAS APSKATS”

Oīns Kolfers – Supernaturālists.

marts 15, 2010

Kādu laiciņu biju ieturējis nelielu pauzi grāmatu apskati veidošanai, taču esmu atkal izlasījis grāmatu, par kuru vēlētos uzrakstīt – Supernaturālists.
Supernaturālists ir zinātniskās fantastikas romāns, kuru sarakstījis Oīns Kolfers (daudziem jau noteikti pazīstamā darba “Artēmijs Fauls”  autors). Uzrakstīšu arī nedaudz par pašu grāmatas stāstu:

Kosmo Kalniņš, 14 gadus vecs zēns, dzīvo bezcerīgas un Dieva pamestas vietas – Satelītpilsētas –  bāreņu namā, jeb “Klarisas Freinas institūtā bērniem ar vecāku nepietiekamību” .  Šajā institūtā uz Kosmo un citiem vienaudžiem testē dažādus jaunus medikamentus, tādējādi izmantojot viņus kā laboratorijas žurkas. Tā kā bāreņu namā ilgas un laimīgas dzīves iespēja ir pilnīga nulle, Kosmo izlemj nogaidīt izdevību un, kad tāda rodas, aizbēgt. Ar viņa bēgšanu sākas viss lielais piedzīvojums – Kosmo no drošas nāves izglābj trīs jaunieši, kuri sevi dēvē par Supernaturālistiem. Taču pats brīnumainākais ir tas, ka zēns brīdī, kad nāve jau bija ar roku aizsniedzama, pamana mistiskas zilas būtnes, kuras viņš nekad iepriekš nav redzējis…

Pats grāmatas stāsts jau ir ļoti interesants, taču galvenais iemesls tam, kāpēc romāns man patika, bija autora fantastiskā spēja romānu veidot gan ar uztraucošiem pavērsieniem, gan ļoti negaidītu nobeigumu. Protams, visa grāmata jau nesastāvēja no negaidītiem pavērsieniem vien un bija arī iestarpinātas vietas, kas padara uzbūvi daudzveidīgāku, bet romāna stāsts bija līdz pēdējam izstrādāts un, gluži kā kriminālromānā, viss beigās sagāja kopā un sakrita. O.Kolfers panāca to, ka grāmatu vienkārši nevarēja nolikt malā un katrs pavērsiens tikai lika lasīt tālāk.

Vēl man lasot uzmanības cienīgi šķita autora fantāzijas augļi, jeb visas ierīces, notikumi, apstākļi u.c. SciFi darbos, kur ir par nākotni, ir ārkārtīgi raksturīgi ir autora izdomāti objekti, notikumi, apstākļus ieteikmējošas parādības. Šis ir viens no iemesliem, kāpēc zinātniskās fantastikas darbus ir tik jautri gan rakstīt, gan lasīt – rakstnieks var brīvi ļaut vaļu izdomai un uzlikt uz papīra jebkādu interesantu ideju, kas ienāk prātā. Un lasītājam savukārt ir interesanti lasīt par rakstnieka izdomas augļiem.

Autors šobrīd strādājot pie grāmatas turpinājuma, kuru es ar nepacietību gaidīšu un, kad tas būs iznācis, drošvien arī šeit par to uzrakstīšu.

Tātad, “Supernaturālistu” es noteikti iesaku izlasīt visiem, kam ir kaut mazākā interese. Es pats nemaz nenožēloju to laiku, ko esmu atvēlējis grāmatas izlasīšanai. Vēl neesmu izdomājis, kura varētu būt nākamā potenciālā grāmata, kas varētu iekļūt te, bet, kad izdomāšu par vēl kādu grāmatu uzrakstīt, noteikti te taps arī nākamais apskats!

Diemžēl…

marts 9, 2010

Hello from Amazon.com.

We’re writing about the order you placed on February 21 2010. Unfortunately, we are unable to ship the item(s) as soon as we expected and need to provide you with a new estimate of when the item(s) may be delivered:March 24 2010 – May 04 2010 and April 26 2010 – April 27 2010.

Tātad, šīs grāmatas būs nedaudz jāpagaida un nevarēšu par tām uzrakstīt tik ātri, cik biju vēlējies. Taču, ja uz brīdi piemirstam par šīm grāmatām, esmu tuvākajā laikā ieplānojis uzrakstīt vēl par vienu vai divām citām, jo šobrīd lasu grāmatu “Supernaturālists” un domāju, ka tā arī iekļūs kādā rakstā. Tātad, drīzumā gaidāmi vēl citi apskati!

Philip Toshio Sudo – Zen Guitar

februāris 14, 2010

Nākamā grāmata, kam vēlos veidot recenziju, ir Philip Toshio Sudo grāmata Zen Guitar. Vispirms jau vēlos īpaši šo grāmatu ieteikt visiem, kam tuva mūzika, filosofija, vai, labākajā gadījumā, abi. Nu, un, protams, grāmata pieejama amazon.com angliski; latviski to, pagaidām, neesmu nekur manījis, tāpēc, lai to izlasītu, būtu jāmāk angļu valoda. Grāmata gan nav rakstīta pārāk sarežģītā valodā, bet tā ir pilna ar dažādiem ieteikumiem un pārdomu vērtiem tekstiem, un tos vajadzētu saprast visiem grāmatas lasītājiem. Bet tiem, kam šķiet, ka viņi šo grāmatu arī varētu saprast, un ja viņiem tā pēc visa apraksta izlasīšanas ieinteresē, noteikti to iesaku nopirkt.
“I picked up Zen guitar with great interest. Perhaps the book would help my playing, offer a more spiritual perspective on music-making or at least give my practicing… a jump start. Zen guitar did all that and more” -Deridre R. Schwiesaw, USA Today.
Šis citāts bija uzrakstīts uz grāmatas vāka un pēc tā izlasīšanas, man grāmata sāka ieinteresēt arvien vairāk un vairāk. Pats es par šo grāmatu uzzināju no kaimiņa, kurš zināja, ka man interesē gan mūzika, gan filosofija, un aizdeva man šo grāmatu, lai varu to izlasīt. Varu tiešām viņam par to pateikties, jo, manā skatījumā, grāmata ir lieliska, iedvesmojoša un tiešām palīdz ģitārspēli mācoties apgūt instrumentu ne tikai no teorētiskās puses, bet arī no daudziem daudzpusīgākiem skatu punktiem.

Grāmatā instrumenta apmācības ceļš tiek pielīdzināts austrumu cīņu apguves ceļam: sākumā tu esi baltā josta, proti, iesācējs, kurš vēlas mācīties. Ar laiku tu iemācies arvien vairāk un virzies uz melnās jostas pusi. Kad tā ir iegūta, būtībā, viss tikai sākas. Tu vari kļūt par īstu meistaru tikai brīdī, kad tava melnā josta sāk gadu gaitā kļūt atkal par balto jostu. Un kad arī tas ir noticis, viss sākas no sākuma. Tieši tas pats notiek mācoties spēlēt instrumentu. Kad tu esi melnā josta, tas ir apliecinājums tavai daudzu gadu centībai mācīties un iegūt visu to, kas tev pašlaik ir šajā jomā. Ceturtā fāze, kad melnā josta kļūst par balto jostu, iespējams, daudziem nav saprotama. Šīs fāzes laikā, ar visu lielisko attieksmi un pieredzi, kas ir iegūta ceļā uz melno jostu, cilvēks sāk dziļāk un dziļāk izprast Zen guitar ceļu un visu to, kas balstās uz emocionālo un garīgo.

Šādās daļās arī visa grāmata ir sadalīta: Baltā josta, Baltā josta uz melno jostu, Melnā josta un Melnā josta uz balto jostu. Daļas ir sadalītas vēl sīkāk,proti, nodaļās. Katrā no nodaļām ir daudz gudrību un viedu ieteikumu, kas palīdz attīstīties cilvēkam atrodoties katrā no šīm fāzēm. Lai grāmata būtu vēl iedvesmojošāka, katras no nodaļu sākumā ir kāds citāts, ko ir teikuši tādi meistari kā Ēriks Klaptons, Džimijs Hendrikss, Mailss Deiviss un citi.

Visaugstāk es grāmatā vērtēju to, ka visi tās ieteikumi nav tik vienpusīgi, ka tie palīdz tikai un vienīgi ģitāras apguvē. Šie ieteikumi ir izmantojami visā dzīvē un sekojot tiem var arvien vairāk pietuvināties Zen guitar ceļam. Protams, īpaši tuva šī grāmata var būt tieši tiem, kas apgūst kādu mūzikas instrumentu, interesējas par filosofiju vai mācās austrumu cīņas, taču, manuprāt, tā varētu būt arī ļoti interesanta citiem lasītājiem un, iespējams, tā var arī iedrošināt sākt apgūt kādu mūzikas instrumentu vai nodarboties ar kādu austrumu cīņu veidu.

Neesmu vēl izlēmis par kuru grāmatu veidošu nākamo apskatu. Kad izlasīšu kādu grāmatu, par kuru vēlēšos uzrakstīt, tad manā blogā taps arī ceturtais ieraksts. 🙂